Jūgendstila latviskotais nosaukums cēlies no vāciskā "Jugendstil". Tas sākotnēji apzīmēja mākslu, līdzīgu Minhenes žurnāla "Jugend" ("Jaunība") grafiskajam iekārtojumam. Pasaulē pašlaik biežāk tiek lietots franču cilmes nosaukums "Art Nouveau" ("Jaunā māksla"). Atsevišķās valstīs saglabājas vietējie šīs parādības nosaukumi: "Sezessionstil" Austrijā, "secesja" Polijā, "secese" Čehijā (no "Sezession" – jaunās mākslas apvienību nosaukums), "стиль модерн" Krievijā, "Modernismo" Spānijā, "Il Liberty" Itālijā.
19.gadsimta lietišķās mākslas priekšmeti un celtnes bija no formālā un tīri mākslinieciskā viedokļa izteikti tradicionālas, jo gan kompozicionālā risinājuma ziņā, gan īpaši dekorā tika atdarināti dažādie pagātnes stili. Šos "jaunos" vēsturiskos stilus (neostilus jeb pseidostilus), kā arī to sajaukumus mākslas vēsturē pieņemts saukt par historismu jeb eklektismu. Historisms bieži izpaudās arī akadēmiskajā tēlotājā mākslā. Neostili (neogotika, neoromānika, neorenesanse, neobaroks, neorokoko) mijās gadsimta gaitā, taču tie koeksistēja arī laikā un telpā (lietu un iekārtas priekšmetu kopās interjeros, jaunbūvētos pilsētu kvartālos, vienā celtnē). Historisma lietišķās mākslas ražojumos un būvēs īpaši svarīgs bija dekors kā specifisko māksliniecisko vērtību iemiesotājs (arhitektūrā arī celtnes funkcionālās un ideoloģiskās nozīmes paudējs). Tā īpatsvars arvien pieauga, izpaužoties tendencei aizpildīt jebkuru plakni ar dekora sīkformām un ornamentu (t.s. horror vacui - bailes no tukšuma). Historismam attīstoties un paplašinoties, tīri vēsturiska veco stilu pārzināšana un to motīvu matemātiski perfekta lietošana sāka aizvietot jaunradi. Plaukstoša kapitālisma un industrializācijas apstākļos daudzu celto pilsētu īres namu fasādēs un masveidā tiražētos sadzīves priekšmetos pilsoniskai gaumei piemērots krāšņums tika panākts ar standartizētu rotājošo elementu atkārtojumiem un kombinējumiem. Dekors bieži bija aplikatīvs un īpaši klasiskās tradīcijas historisma (neorenesanses, neobaroka) objektos kārtojās saskaņā ar dominējošiem horizontālu, vertikāļu virzieniem un kompozicionālo simetrijas principu. Senlaicīgais rotājums "ietērpa" arī funkcionāli pavisam jaunas celtnes (dzelzceļa stacijas, universālveikalus) un tika saglabāts arī tad, kad tika lietoti jaunie industriālā laikmeta materiāli, konstrukcijas un rūpnieciskās ražošanas metodes.…
