Jūgendstils

Mēģinājumi pārvarēt XIX gadsimtā plaši izplatījušos eklektismu, kas kavēja arhitektūras attīstību, sākās ar jūgendstilu – arhitektūras un mākslas virzienu, kas radās pašās XIX gadsimta beigās. Jaunais virziens, apliecinot sevi laikā no 1890. gada līdz 1905. gadam, dažādās zemēs guva dažādus nosaukumus: Francijā to dēvēja par art nouveau (modernā māksla), Vācijā – par jūgendstilu (arī Latvijā to pieņemts dēvēt par jūgendstilu), Austrijā – par secesiju stilu, Itālijā – par Liberty stilu, Anglijā un Krievijā – par moderno stilu. Lai kā, visās zemēs jaunā stila mērķis bija izbeigt eklektismu un radīt jaunu, vienotu stilu.
Liela uzmanība tika pievērsta jaunajiem būvmateriāliem – metāliem, dzelzsbetonam, stiklam, bet ēku apdarē – keramikai un glazētiem podiņiem. Ēkas plānojumā un kompozīcijā centās lauzt novecojušos principus un izstrādāt jaunus. Celtņu grupējumos, logu un durvju ailu izkārtojumā jūgendstila arhitekti deva priekšroku asimetrijai [simetrijas trūkums]. Bieži bija vērojama tendence atsegt celtnes konstruktīvos elementus, bet ne pilnīgi. Tādēļ ornamentam celtņu eksterjerā bija liela nozīme, taču tas netika lietots ar tādu pārmērību kā eklektisma celtnēs un bieži sadzīvoja ar lielo, gludo plakņu laukumiem.…