Starptautisko tiesību pirmsākumi veidojās Divupes un Nīlas ielejās, kur izveidojās vergturu valstis. Valstu sadarbības jomā liela nozīme bija starpt.līgumiem. 1.starptautiskais līgums bija robežlīgums, tas attiecās arī uz jūru. Tomēr tajā laikā nepastāvēja starptautisko subjektu vienlīdzība, Senā Roma tiecās Vidusjūru uzskatīt par savu īpašumu. Senajā Grieķijā izveidojoties pilsētvalstīm- polisām, attīstījās starptautiskie līgumi- starptautiskums. Ar tirdzniecības un kuģniecības attīstību, lielu nozīmi sāka ieņemt līgumi par jūras režīmu. Parasti līgumos jūra tika uzskatīta par brīvu zonu. Pastāvēja jēdziens -neitralitāte. Brīvās zonas princips tika bieži pārkāpts, tādēļ radās nepieciešamība nostiprināt kuģošanas brīvību, kas tika darīts ar līgumu palīdzību. Sabrūkot Romas impērijai mainījās uzskati par teritorijām un valstīm, notika starptautisko attiecību šķelšanās.
Starpt.tiesību viens no pamatuzd.ir nodrošināt pasaulē mieru,drošību, līdzīgi no tā izriet jūras ties.mērķis-nodrošināt miermīlīgu jūras izmantošanu. Līdz 17.gs nebija konkrēti kodeksi šajā jomā. Senākais kodekss- Rodas kodekss, kas ietvēra sevī noteikumus par Vidusjūru.
Filozofiskais pamats jūras tiesībās ir 2 doktrīnas: (17.gs.)
1)Mare clausum- valstu intereses, kas savai jurisdikc.vēlas pēc iespējas pakļaut lielāku jūras daļu
2)Mare liberum-valstis, kas atbalsta saglabāt kuģošanas brīvību pēc iespējas plašāk pasaules jūrās.
Džons Selvins sarakst.grām “Mare clausum” (Anglijas ties.realizēt savā piekrastes terit.savu jurisdikc.)…