1.biļete.Metodoloģijas jēdziens un nozīme. Metodoloģija nav patstāvīga zinātne lokālā zināšanas un zinātnes nozarē, kas eksistē izolēti no visas zinātnes sistēmas. Esot visas zinātnes zināšanu sistēmas izziņas bāzes, iekļauj sevī virknes komponentu: pasaules uzskatu, fundamentālās vispār teorētiskās koncepcijas, zinātnes, filozofijas vispārīgākos likumus un kategorijas, vispār zinātniskas un speciālas metodes. Runāt par metodoloģiju var tikai tad, ja pētāmās metodes ir saistītas ar konkrētu mērķu sasniegšanu. Metodoloģija ir saistīta ar visām zinātnes nozarēm, tomēr pati par sevi zinātni nav uzskatama, jo tā ietilpst vairākas zinātnes vienlaikus. Metodoloģijas pamats ir metode, kas veicina metodoloģijas attīstību. Metodoloģijas zinātniska daļa veido tiesību zinātnes, bet filozofiska daļa- metodoloģijas kodolu. Metodoloģija ir zināšanas, kuras mēs izmantojām kā mūsu darba stratēģiju, pamatu un vispārēju plānu. Metodoloģija – mācība par teorētiskajām un praktiskajām darbības metodēm, šo metožu sistēmu. Metodoloģijas iedalās: 1) kā mācība par teorētiskajām un praktiskajām darbības metodēm; 2) teorētisko un praktisko darbības metožu sistēma. Metodoloģija par zinātni kļuva renesanses laikā. Metodoloģijas pamats ir metode. Metodoloģiju kā zinātņu sistēmas pētniecisko bāzi raksturo tādi komponenti kā metožu sistēma, noteikts subjektu pasaules uzskats, vispār teorētiskie principi, vispār zinātniskās un konkrētās metodes un visi šie komponenti ir savstarpēji organiski. Apvienojot visās zinātnes nozaru pētnieciskās iespējas metodoloģija nodrošina katras šīs nozares potenciālu, tas savukārt ir iespējams tās ciešai saiknei ar filozofiju.
2.biļete.Metodologija un metodika. Metodoloģija- mācība par teorētiskajam un praktiskajam darbības metodēm, šo metožu sistēmu. Metodoloģija dalās uz: 1) ka mācība par teorētiskajam un praktiskajam darbības metodēm, 2)Teorētisko un praktisko darbības metožu sistēma. Metodika- ir darba mērķtiecīgas veikšanas paņēmienu kopums. Metodika ir mehānisko metožu savienojums, savukārt metodoloģija skar arī mācību metožu sistēmu. Zinātnes un prakses savienojums ir metodoloģija, bet praktisko metožu būtība ir zinātnisko metožu izvērsums, konkretizējums. Mehāniski savienot šīs metodes nav iespējams jo: 1) Jāapzinās, ka jebkura gadījuma zinātniska metožu pētīšana zaudētu jebkādu jēgu, jo tā galu galā nekalpotu praktiskiem mērķiem 2) Iekļaujot tādas fundamentālas tiesību zinātnes nozares kā tiesību jaunrade un tiesību piemērošanu metodoloģijas jēdzienā , tiktu radīta disciplīna, kas faktiski aizstāvētu visu jurisprudenci. 3) Ja tiesību metodoloģija nodarbotos ar pārējiem tiesību metodēm, tā zaudētu tiesiskās zinātnes nozaru un pārveidotos par metodisku instrukciju.…
