Kalcija antagonisti ir vazodilatatori. Tie paplašina gan koronāros, gan perifēriskos asinsvadus, kavē kalcija jonu iekļūšanu miokarda šūnās un mazina miokarda vajadzību pēc skābekļa. Tādējādi kalcija antagonisti darbojas hipotensīvi un rada imlianginālu efektu (novērš stenokardiju - tikai prolongētie).
Kalcija antagonistus (KA) iedala 2 grupās: dihidropiridīni (NIFEDIPĪNS, NITRENDIPĪNS, FELODIPĪNS, NIKARDIPĪNS, AMLODIPĪNS, LACIDIPĪNS) un nedihidropiridīni jeb bradikardizējošie (VERAPAMILS, DILTIAZEMS). Vēl kā atsevišķu grupu var minēt kalcija antagonistus, kas nebloķē kalcija kanālus miokardā, bet perifērās artērijās un muskuļos. Tie ir difenilpiperazīni CINARIZĪNS un FLUNARIZĪNS.
Dihidropiridīni. Šīs grupas (ko sauc arī par nifedipīna grupu) preparāti neietekmē sinusa mezglu un atrioventrikulāro pārvadi. Preparātus iedala:
Pirmās paaudzes dihidropiridīni (nifedipīns, nikardipīns un nitrendipīns - šiem preparātiem piemīt ātrs darbības sākums), NIFEDIPĪNS izraisa strauju vazodilatāciju un nelabvēlīgu sirds un asinsvadu stimulāciju. Tāpēc pirmās paaudzes preparātus neiesaka lietot regulāri.
Otrās paaudzes dihidropiridīni, pie kuriem pieder nifedipīns SR, felodipīns, nikardipīns, nitrendipīns, isradipīns, nimodipīns u.c.
Trešās paaudzes preparāti ir amlodipīns, lacidipīns, lerkanidipīns. To darbība sākas pakāpeniski un saudzējoši.
Par atšķirībām. Jaunākās paaudzes kalcija antagonisti, salīdzinot ar pirmās paaudzes preparātiem, neietekmē sirds vadīšanas sistēmu un miokarda saraušanās spēju. Tiem ir selektīvāka darbība, tāpēc mazāk blakņu, līdz ar to - labāka panesamība. LACIDIPĪNS ir izcili vazoselektīvs preparāts bez kardiodepresīvas darbības.…
