Ja Fihte un Šellings centās atrast eksistences mērķi kādā konkrētā saturā (piem., Kristīgās reliģijas morālais stāvoklis, deducēts no Dieva koncepcijas), Hēgelis problēmu risināja sistemātiskā evolūcijas teorijas izmantošanā, kura viņam bija arī teleoloģiskā principa konstituents. Šo koncepciju dažādos veidos izmantoja Leibnics, Lesings, Herders, Gēte, Šillers, Šlēgelis. Uz Kanta transcendentālās dedukcijas bāzes Fihte un Šellings interpretē attīstības procesu tīrā ideālisma manierē, kā neapzināto opozīciju Absolūtajam; tas turpmāk iekļauj apziņu un pakāpenisku šī egocentrisma (self-absorption) opozīcijas atcelšanu, dubultprocesu, kas nepieciešami seko no tīrās prāta dabas. Hēgelis padara absolūtā gara impulsu par pakāpenisku un pašnoteiktu procesu, kur Absolūts paceļ sevi no tīrās iespējamības uz apziņas aktualitāti, brīvu un nepieciešamu īpašumu. Raugoties sub specie aeternitatis – tā universālajā dabā, process ir mūšīgs, un tikai galīgam pātam tas parādās kā nebeidzama procesija laikā un telpā . Tomēr tikai šādā ierobežotā skatījumā Hēgeļa filosofija manifestē savu ētisko, estētisko un reliģisko raksturu. Ierobežotā apziņa ir atšķirta no dabiskā, aktuālā, tāpat kā empīriskais no garīgā, brīvā un nepieciešamā. Vienotībā, kas sasniegta pārsniedzot šos dalījumus slēpjas reliģiskā svētlaime, perfektais skaistums, morālā brīvība. Ikviena šīs iekšējās teleoloģiskās attīstības fāze un stadija ir Absolūta dzīves nepieciešamība un galīgās pieredzes dažādību aizsargā augstāka vienotība. Absolūts sevi manifestē cilvēka pieredzē.…
