Orfs bija viens no tiem vācu komponistiem, kuri strādāja nacistiskās Vācijas laikā. Taču viņa darbu vidū nav neviena politiskās konjuktūras diktēta darba. Orfs ir savdabīga, universālām zināšanām apveltīta personība, komponists, pedagogs, diriģents un pianists.
Orfa neoklasicisms sakņojās tālākā kultūras vēsturē: grieķu un viduslaiku mistērijās, gregoriskajos korāļos, polifonās mūzikas aizmetņos. Viņa mūzika ir apzināti naiva, arhaiska, tās pamatā ņemts dziesmas nesamākslotais spēks.
K.Orfa mūzikas galvenais virzītājspēks ir cilvēka balss. Viņa prasme rīkoties ar balss iespējām ir pārsteidzoša. Vairākkārtēja teksta rečitācija uz vienas skaņas (Prometejs, Ķēniņš Edips u. c.), kas vokalizēto skaņu pielīdzina sitaminstrumentu spēlei, kora tekstu rečitācija ar un bez noteikta augstuma kopā ar neparastajiem sitaminstrumentiem, kuri ne katrā orķestrī ir pieejami: stikla harmonika, litofons, tenora un basa ksilofoni, sistri, Javas un Āfrikas gongi (Ķēniņā Edipā), padara viņa darbus grūti atskaņojamus. Bagātīgie un daudzveidīgie ritma ostinato, rituālveida melodijas un orķestra krāsu fantastiskais mirdzums atstāj gandrīz hipnotisku iespaidu.…