Pirms sāku meklēt materiālus savam referātam, nebiju iedomājusies, cik tas būs grūti. Fakultātes bibliotēkā ir milzums dažādu krāsu, izmēru un autoru grāmatu par Jauno Derību. Virkne komentāru, eseju, kritisko analīžu utt. Tāpēc es pilnīgi nejauši izvēlējos četras grāmatas. Sāku ar definīciju:
Evaņģēlijs – sākotnēji labā vēsts kā caur Jēzus Kristus notikumu Dievs sevi parāda kā žēlsirdīgu Dievu.
Vēlāk šis termins apzīmē literāru formu, kurā stāstīts par Jēzus Kristus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos.
Galvenā Jaunās Derības ziņa ir stāsts par Jēzu un tas, ko un kā Dievs caur viņu ir darījis. Tas ir stāstīts, raugoties no agrīnās baznīcas un cilvēku, kas ticēja Jēzum, perspektīvas. Ir maldīgi uzskatīt, ka evaņģēliji un Jēzus pārstāv tikai agrīnās baznīcas periodu un tam sekojošos rakstu darbus. Evaņģēliji ir agrīnās baznīcas produkts un tie atspoguļo tās ticību un praksi vairāk kā pusgadsimta garumā (apmēram no 30.-100.gads AD). Analizējot evaņģēlijus, var daudz ko uzzināt par agrīnās baznīcas attīstību. Citi JD raksti vairāk runā par kristiešu aktivitātēm agrīnajā baznīcā, tomēr tie ļoti rēķinās ar evaņģēliju. Studējot evaņģēlijus, mēs rodam atbildi, kas ar Jēzus notikumu ir vēstīts agrīnajai baznīcai, savukārt citos rakstos atrodam, kas caur dažādiem agrīnās baznīcas notikumiem un diskusijām ir sacīts par evaņģēliju un kā tie sasaucās.
Vecākā evaņģēliju uzglabāšanas un tālāknodošanas tradīcija ir bijusi mutiska. Viens no galvenajiem argumentiem, kas to apstiprina ir tas, ka apustuļi acīmredzot bija neizglītoti (analfabēti) (Acts 4:13). Viņi nerakstīja par Jēzu, jo gluži vienkārši neprata rakstīt. Pat ja starp agrīnajiem sekotājiem bija kāds rakstītpratējs, viņi nejuta nepieciešamību šos notikumus fiksēt rakstiski, jo kāda jēga gan būtu saglabāt kādas liecības par paaudzi, kas tuvākajā laikā (runa ir par mēnešiem) gaidīja ēras beigas (the end of age)? Mutiskā tradīcija saglabāja savu nozīmīgumu un autoritāti pār jebkādiem rakstu darbiem arī nākamajās paaudzēs. Un pat 2. gadsimta sākumā bija daudzi, kas mutisko tradīciju vērtēja daudz augstāk par rakstisko.
Kāda varbūtība ir, ka mutiskā tradīcija varētu būt vārds vārdā saglabājusi Jēzus dzīves un mācības aprakstus, ja pat rakstiskajā tradīcijā ir vērojamas tik daudzas dažādības? Detalizēti pētījumi par mutisko tradīciju tālāknodošanu gan seno, gan moderno sabiedrību kultūrās pierāda, ka fiksētu formu spēj saglabāt tikai dzeja, bet ne stāstījumi un oratoru teksti (jeb prozas teksti). Tas ir raksturīgs cilvēkiem visā pasaulē. Katrai šādai tālāknodošanas prezentācijai piemīt kāds svaigs sniegums, kas ir piemērots attiecīgajai klausītāju auditorijai un tās vajadzībām, izpratnes līmenim utt. Ir vērojama ļoti tuva līdzība, bet ne precīzs atstāsts.
…
