Tālo Austrumu kaujas mākslas ir īpaši interesants kultūras fenomens. Eiropā un citos pasaules reģionos kaujas māksla ir vienmēr kalpojusi šauri utilitāriem mērķiem. Beidzoties kādas kaujas tehnikas praktiskās izmantošanas laikam, tā tika aizmirsta, vai, labākajā gadījumā, saglabājās kā sporta veids. Protams, fiziskā kultūra ir katras kaujas mākslas daļa, bet Eiropā šī daļa parasti arī bija visa kaujas māksla.
Tālo Austrumu kaujas mākslas neaprobežojas tikai ar cīņas tehniku. Tās ietver sevī arī dzīves veidu, filozofiju, īpašus morāles un ētikas principus. Kompleksā to nozīme ir ne tikai radīt labu karavīru, cīkstoni, bet drīzāk - vispusīgi realizēt cilvēka spējas.
Tālo Austrumu reģionā, Ķīnā, Japānā, tradicionālās kaujas mākslas ir saglabājušās gandrīz nemainīgas no to rašanās un uzplaukuma viduslaikos līdz pat mūsdienām. Iespējams, ka zināma loma bijusi arī tradicionālajam uzskatam - viss vecais ir laikmetu un senču pārbaudīts, tāpēc jāsaglabā. Jau Konfūcijs ir teicis : "Nodot, ne radīt, ticēt senatnei un mīlēt to."
Kaujas mākslas saknes ir meklējamas Indijā. Diemžēl rakstisko avotu trūkums neļauj sīkāk pētīt šo saikni. Indijas tempļos saglabājušies bareljefi un skulptūras, kas datējamas ar IV-III g.t.p.m.ē. Šajos tēlos iemūžināti dievi, dēmoni un cilvēki pozās, kuras raksturīgas visām Tālo Austrumu kaujas mākslām.
Tieši senajā Indijā pirmo reizi izdalījās īpaša ļaužu kārta, kuri profesionāli nodarbojās ar kaujas mākslu. Tā bija kšatriju kasta.10.gs.p.m.ē. Indijā tika radīta pirmā sistēma karavīru sagatavošanai. Tā iekļāva sevī sekojošas daļas:
- kaujas cirvja, vāles un zobena lietošanas māksla;
- dažādu metamo ieroču - šķēpa, kaujas disku (čakru), lingas lietošana;
- māksla šaut ar loku;
- māksla cīnīties kājinieku ierindā, jāšus uz zirga, kaujas ziloņa un kaujas ratos;
- cīņas paņēmieni bez ieroča pret apbruņotu pretinieku . …
