Laulības un ģimenes dzīves ievadīšana ar savām īpatnējām ceremonijām aptver laika secībā vairākus momentus, pie kam kā vedeklas, tā arī znota izraudzīšanu ietekmē ne tikai personīgās simpātijas vai antipātijas, bet vēl jo vairāk noteikti sociālie un ekonomiskie apstākļi, vecākajos laikos arī dzimtas kulta prasības. Tikai tad, kad šī izraudzīšanās ir notikusi un ar to sakarā panākta vienošanās abu partu, dzimtu, ģimeņu, vecāku, aizbildņu, bet jaunākos laikos vai vienīgi abu jauno starpā, nāk precības, derības un, kā noslēgums, vedības. Šis noslēguma ceremonijas var būt ar zināmiem robiem; tā, piemēram, līgavas zagšana var notikt pēc noraidījuma, bet var būt arī precību un derību atvietojums. Katrā ziņā, lai arī cik vienkāršas būtu pat pirmatnējās laulību ceremonijas, tās tomēr ir laulības kārtas ievadījums. Uzskats par ģimenes dzīves nepieciešamību dziļi sakņojas visprimitīvāko cilšu uzskatos, un par pilnvērtīgu cilts locekli uzskata tikai to, kurš savu pienākumu ir godam pildījis. Tieši tāpēc pie visām tautām vecpuišu un vecmeitu nievāšana, arī latviešu tautas dziesmās.
Vedības ir visvairāk apdziedātais mūža gods, kas izdarību daudzumā, tradīciju kuplumā un līksmībā pārsniedz visus pārējos latviešu godus un svinības. Vedībās saglabājušās vissenākās līgavas zagšanas paražas, kas laika gaitās savienojušās ar jaunāko laiku izdarību pienesumiem. Kopā saplūdušas, tās veido lielu eposu, kura tēlojuma gaitā izpaužas latviešu tautas dievestības jausmas, dzīves prieks un neiznīcināmu tradīciju strāvojums. Salīdzinot vedību paražas ar zināmiem vēsturiskiem notikumiem, iespējams izsekot to attīstībai un maiņām dažādos laikos un apstākļos.…
