1. Ķelti rakstītajos vēstures avotos un materiālajā kultūrā.
Ķeltu vēsture varētu tikt uzskatīti par vienu no visvairāk mītiskotajām vēsturēm, ķeltu vēstures jautājumu skaidrošanā saduras ne tikai pretējas metodes, bet arī izteikti pretējas izpratnes par pašiem ķeltiem, tos novietojot atšķirīgos laika un telpas kontekstos - vai nu tikai sākot ar pirmajām ziņām par ķeltiem 6.-5.gs.p.m.ē. vai arī identificējot tos tikai ar Gallijas iedzīvotājiem (aizmirstot, piemēram, par Britu salu ķeltiem). Tādējādi apzīmējums 'ķeltu civilizācija' ir pietiekami neskaidrs un izplūdis, ietverot atšķirīgas nozīmes un izpratnes. Ķelti piederēja pie indoeiropiešiem, un vairāki pētnieki (piemēram, A.Ibērs) par ķeltiem runā jau sākot ar bronzas laikmetu 2.g.t.p.m.ē. (poētiski attiecinot vēstures sākšanos Rietumu un Centrālajā Eiropā uz ķeltu laikmetu), tos apzīmējot reizēm par protoķeltiem. Tomēr drošticama ķeltu noformēšanās saistāma ar dzelzs laikmetu Eiropā, kas kopumā tiek attiecināts uz Halštates un Latēnas kultūrām, tiesa, arī Halštates kultūras saistība ar ķeltiem reizēm tiek noliegta. Ar apzīmējumu 'ķelti' mūsdienās tiek saprasts etniski lingvistisku grupu (etnosu) kopums, kuru veidoja vairākas tautības - galli, velsieši, bretoņi, galati, gēli u.c., taču viennozīmīgi noraidot mēģinājumus ar ķeltiem apzīmēt un saprast kādu vienotu un plašu impēriju, karalisti vai citu sociālpolitisku organizāciju. Arī antīkie autori ķeltus, kuri vairs nerunāja ķeltu valodā, neuzskatīja par ķeltiem (skat., piemēram, Strabona ģeogrāfisko sacerējumu, kurā, minot romanizētos vai helenizētos ķeltus, viņš tos vairs nepieskaita barbariem).
Rakstīto avotu ziņas par ķeltu agro vēstures periodu ir ļoti skopas un nepilnīgas, pie tam jāņem vērā, ka līdz pat Cēzara un Tacita darbiem (tas ir, 1.gs.p.m.ē. un m.ē. 1.gs.) ķelti netiek nodalīti no ģermāņiem, arī vēlāk tos bieži sajaucot. Grieķu rakstnieki ķeltu tautas apzīmēja Keltoi (šī ir vārda latinizētā forma). Šī vārda izcelsme un jēga ir neskaidra, Cēzars savās "Piezīmēs par gallu karu" un Pausānijs "Hellādas aprakstā" gan norāda, ka tā sevi dēvējuši paši ķelti. Pirmais, kas lietoja šo apzīmējumu, bija vēstures tēvs Hērodots, kurš savās "Vēsturē" piemin ķeltu apmetnes Spānijā un pie Donavas. Tiesa, ja ķeltus saistām ar antīkajā tradīcijā minētajiem hiperborejiešiem, tad pirmais ķeltus piemin Milētas Hekatejs savā ģeogrāfiskajā darbā "Zemes apraksts" 6./5.gs. p.m.ē. mijā. Šo vārdu kā vienīgo ķeltu apzīmējumu vēlāk lietoja visi grieķu autori līdz pat 3.gs. p.m.ē. Aprakstot ķeltu iebrukumus Maķedonijā un Grieķijā, kā arī to nostiprināšanos Mazāzijā, 3.gs. p.m.ē. sākumā Hieronims no Kardisas viņus pirmo reizi apzīmēja par galatiem. Šis apzīmējums, pēc Pausānija ziņām, parādās arī epitāfijā uz atēniešu jaunekļa Kidija kapakmeņa, kurš bija kritis kaujā ar galatiem 279.g.p.m.ē.
Ieviešoties diviem ķeltu apzīmējumiem, antīkie autori centās ar tiem saistīt kādas noteiktas ķeltu grupas, bieži gan nonākot savstarpējās pretrunās. Tā, piemēram, Sicīlijas Diodors, ķeltiem saglabājot jau tradicionālo apzīmējumu, galatus izdala kā tautas, kas dzīvo aiz Reinas. Turpetim Dions Kasijs ķeltus novietoja Reinas labajā krastā, bet galatus - kreisajā.
…
