Jautājums par ķermeni un dvēseli ir noskaidrojams vienīgi saistībā ar cilvēku kā reliģiozu būtni, jo savā būtībā, tas nav “anatomisks”, bet gan reliģisks. Tādēļ atbilde meklējama cilvēka reliģiskās dzīves ietvaros.
Mirča Eliade šajā sakarā runā par reliģiozo un nereliģiozo cilvēku. Pirmajam visa dzīve kopumā ir sakralizēta, turpretim, otrajam visai dzīves pieredzei visās tās sfērās trūkst sakralitātes - visiem fizioloģiskajiem aktiem trūkst garīgās nozīmības un tie, tādējādi, ir reducēti uz specifiski cilvēcisku darbību mērogu. Tādēļ arī nereliģiozais cilvēks mums nespēj dot atbildi uz meklēto jautājumu.
Reliģiozajam cilvēkam pasaule pastāv tādēļ, ka to ir radījuši dievi. Pasaule nav mēma un neizdibināma, tā nav nekas inerts, bez mērķa un nozīmes. Reliģiozajam cilvēkam kosmoss “dzīvo” un “runā”. Pati kosmosa dzīve jau ir pierādījums tā sakralitātei, jo to ir radījuši dievi. Un tādēļ cilvēks sāk apzināties sevi kā mikrokosmosu, viņš ir daļa no dievu radītā. Cilvēks atklāj sevī to pašu sakrālo izcelsmi, ko viņš piedēvē kosmosam. Kā norāda M.Eliade, visa cilvēka dzīve tādējādi ir analoģiska kosmiskajai dzīvei, kura, savukārt, kļūst par cilvēka pastāvēšanas prototipu.
M.Eliade to sauc par “atklāto pastāvēšanu”, jo tā nav stingri ierobežota vien ar cilvēka esamības veidu, savā dzīvē reliģiozais cilvēks nekad nav vientuļš, viņā dzīvo daļa pasaules. “Atvērtība pasaulei” padara reliģiozo cilvēku spējīgu iepazīt sevi, izzināt pasauli un šī izziņa viņam ir dārga, tāpēc, ka tā ir reliģioza, jo attiecas uz esamību. Vienīgi šādā kontekstā ir iespējams noskaidrot un saprast cilvēka izpratni pašam par sevi, apkārtējo pasauli un viņa vietu tajā.
Andris Rubenis norāda, ka pateicoties ķermenim, cilvēks ir pasaules daļa, bet, pateicoties apziņai, viņš ir tāda daļa, kas var izzināt veselo, t.i., pasauli kopumā. Tāpēc cilvēks savu īpašo sūtību sāk apzināties “dvēseles un miesas” terminu valodā, izprotot ne tikai abu ciešo vienotību, bet arī pretstatu, kas pastāv starp garīgo un materiālo. …
