Ķīlas tiesības ir visai sens tiesību institūts, kas jau ir pastāvējis gadsimtiem ilgi. Ķīlas tiesības raksturo tas, ka ķīla ir parāda lietiskais nodrošinājums, un tas, ka ķīla ir atkarīga no parāda saistības izpildīšanas. Pēc īpašuma, kam civiltiesiskajā sabiedrībā piekrīt galvenā loma, nākošo vietu ieņem ķīlas tiesības. Ķīlas tiesības izveidojās kā lietisks jeb reāls nodrošinājums kreditoram gadījumā, ja parādnieks nesamaksāja parādu vai neizpildīja kādu cita veida saistību. Izpildījumu garantēja ieķīlātā parādnieka lieta, kuru kreditors drīkstēja pārdot, lai iegūtu nesamaksāto parāda summu.
Ķīlas tiesība ir tiesība uz svešu mantu. Īpašuma tiesības uz lietu ir vienai personai- ķīlas devējam, ķīlas tiesības ir citai personai- ķīlas ņēmējam.
Ķīlas tiesības nodibināšanas pamatprincipi ir ķīlas tiesības brīvprātīgums, caurredzamība, un ķīlas tiesības apjoma konkrētība. Ķīlas tiesību brīvprātīgums nozīmē, ka tikai ar ķīlas priekšmeta īpašnieka gribu var nodibināt ķīlu. Šā principa izņēmumi ir gadījumi, kad ķīlas tiesība var rasties neatkarīgi no parādnieka gribas. Ķīlas tiesības caurredzamība ( atpazīstamība) nozīmē, ka ikkatra no jauna nodibināma ķīlas tiesība kļūst konstatējama apkārtējiem. To panāk, piemēram, ieviešot publisku reģistrācijas sistēmu. Pretstats šim principam ir t.s. nemanāmā hipotēka, kas Latvijas tiesībās pašlaik nepastāv. Ķīlas tiesību apjoma konkrētība nozīmē, ka gan ieķīlātajai lietai, gan arī prasījumam, ko ķīla nodrošina, jābūt skaidri aprakstītiem. To sasniedz, precīzi aprakstot ar ķīlu nodrošināto prasījumu līgumā par ķīlu, vai arī norādot tās summas lielumu, līdz kurai nodrošinājums sniedzas. Pretstats šīm principam ir ķīlas tiesības nodibināšana uz visu parādnieka mantu ( ģenerālhipotēka), kā arī tādu prasījumu nodrošināšana, kas var rasties nākotnē, ja parādnieks nav skaidri izteicis savu nodomu nodrošināt šos prasījumus ar ķīlu. …
