Gaisa piesārņojums ir ķīmisks, fizisks (daļiņu piesārņojuma gadījumā) vai bioloģisks aģents, kas izmaina atmosfēras dabiskās īpašības.
Lai cīnītos pret gaisa piesārņojumu, ar Kioto protokolu vien nepietiek. Siltumnīcas efektu izraisošās gāzes nav vienīgās, kas mūs apdraud. Sēra dioksīds (SO2), ar ko piesārņo gaisu lielās TEC, var sajaukties ar lietu un pārvērsties sērskābē, kas iznīcina mūsu mežus. Ja šāds skābais lietus nonāk ezeros, tas iznīcina ūdenstilpnes iemītniekus. Ir vēl viens ienaidnieks – slāpekļa oksīds (NO), kas var reaģēt ar gaistošiem organiskiem savienojumiem un radīt t.s. zemes ozonu (troposfērā). Ja ozons ir mūsu draugs lielā augstumā, kur tas aizsargā mūs no ultravioletā starojuma, tas kļūst par bīstamu indi uz zemes, jo tas iznīcina augus, kairina elpceļus un kļūst par gāzi, kas izraisa siltumnīcas efektu.
Pat trīssimt metru TEC augsts dūmenis spēj pasargāt tikai tuvējo apkārtni. Netīrie dūmi reizēm izplatās pat simts kilometru attālumā, līdz tie nosēžas zemē vienā vai otrā robežas pusē. Šajā jomā viennozīmīgi ir vajadzīgi Eiropas līmeņa pasākumi.
Latvijā ir paradzēts atjaunināt tiesību aktus par trim toksiskām vielām, kuras nonāk atmosfērā no lielām dedzināšanas iekārtām. Runa ir par slāpekļa oksīdu (NO), kas rodas, augstas temperatūras apstākļos reaģējot slāpeklim un skābeklim, sēra dioksīdu (SO2), kas rodas, dedzinot fosilo kurināmo, kā arī organiskiem vai minerāliem putekļiem, ar kurām gaisu piesārņo cementa rūpnīcas.…
