Jau vairākus gadu tūkstošus ķiploks izdabā cilvēkam- gan kā garšaugs, darot ēdienu pikantu un aromātisku un tā vairojot gardēžu baudu, gan kā ārstniecības augs, kura dziednieka dabu ļaudis vairāk pratuši novērtēt tieši senatnē. Kaut arī tā sīvums un negantais aromāts bieži ticis pelts, ķiploks piedzīvojis arvien jaunus ziedu laikus, pierādot, ka bez šā cienījamā auga cilvēkam neiztikt…Ķiploka vērtīgumu likuši lietā jau senajā Ēģiptē, kur tas piramīdu celtniecībā sadzītajiem vergu tūkstošiem vairojis veselību. Piemēram, Heopsa piramīdas būvniecības laikā apēsts tik daudz ķiploku, sīpolu un puravu, ka to iepirkšanai iztērēts apmēram 40 tonnu sudraba. Savukārt Senajā Grieķijā ķiplokus galvenokārt audzēja ārstnieciskiem nolūkiem, baidoties, ka tik neganta smaka varētu aizvainot dievus. “Simt kareivju vērts ir viens dziednieks,”- tā Homērs par ķiploku. Senajā Romā karavīriem katru dienu bijis jāapēd pa ķiplokgalvai- karotāji bija pamanījuši ķiploka spēju ātri dziedēt brūces. Romieši ticēja, ka ķiploks arī vairo cīnītāju spēku un drosmi. …