Integrāla pieeja
• H. Gardners apkopoja kreatīvo personību vairāku pieeju pētījumus, analizējot radošo cilvēku dzīves vēstures (piemēram, Nobela prēmijas laureātu), viņu devumu vēstures kontekstā, viņu kreativitātes izpausmes, ģimenes un darba vidi, kurāviņi izdarīja savus atklājumus un, rezumējot šo pētījumu idejas, nonāca pie vairākiem secinājumiem. • Radošie cilvēki bērnībāir saņēmuši mērenu, tomēr noteiktu atbalstu savai darbībai. • Attiecības radošo cilvēku vecāku ģimenēs bija relatīvi vēsas. • Lielāko daļu gadījumos parādās agrīna ieinteresētība izvēlētajāinterešu jomā, tomēr ne pārāk neparasta. • Meistarība tiek sasniegta pēc apmēram 10 gadu prakses izvēlētajājomā, ienesot revolucionāras pārmaiņas. • Visu enerģiju veltījuši darbam, atstājot novārtāsavas attiecības ar citiem cilvēkiem. • Saņēmuši emocionālu un intelektuālu atbalstu savu sasniegumu svarīgākajos periodos. • Apmēram pēc 10 gadu intervāla, pēc pirmārevolucionāra sasnieguma sekoja nākamais, kas ir vairāk vispārināts, integratīvs, bet mazāk revolucionārs atklājums.
Kopsavilkums:
• Radošums tiek pētīts no vairāku pieeju viedokļa. Katra pieeja skaidro atšķirīgus ar radošumu saistītus fenomenus. • Radošas personības kognitīvajiem procesiem piemīt noteiktas īpatnības, būtiskā no tām – spēja atklāt jaunas idejas (insaits). • Radošo cilvēku personības iezīmes būtiski neatšķiras no personībām bez radošuma izpausmēm, tomēr viņiem piemīt vairākas specifiskas iezīmes, kas raksturo uzvedību sociālajākontekstāun attieksmes pret savu interešu jomu. • Sociālajai un vēsturiskai videi ir būtiska loma radošuma veicināšanai un tās ievirzīšanai vienāvai citājomā. • Radošas personības dzīves vēstures analīzes parāda, ka pastāv zināmas kopīgas tendences gan radošo ideju parādīšanas periodos, gan sociālas vides faktoros un kontekstos, gan radošu personību attieksmēpret savām attiecībām ar citiem cilvēkiem.
…
