Komunikācija ir informācijas divpusēja apmaiņa, kura nodrošina savstarpēju saprašanos. Komunikācija notiek tikai tad, kad ideja, kas radusies cilvēka apziņā, nonāk cita cilvēka apziņā tādā veidā, ka tiek nodrošināta tās saprašana un izmantošana. Kā arī, lai komunikāciju varētu pastāvēt ir jābūt vismaz diviem cilvēkiem, ir jābūt informācijai un tās nodošana līdzekļiem. Komunikācija ir neatņemama menedžmenta sastāvdaļa jebkurā organizācijā, jo tā ir saistīta ar stratēģisko plānošanu, organizēšanu un koordinēšanu.1
Pats komunikācijas process ietver četrus elementus:
• informācijas atlase un formulēšana, kura sākas ar informācijas atlasi un beidzas ar ieceres formulēšanu, pēc kuras pats nosūtītājs izlemj par informācijas lietderību;
• informācijas kodēšana, kas ir dažādu simbolu izvēle, ar kuru palīdzību tiek nodota informācija, šie simboli var būt gan rakstiski, mutiski, bet arī žesti, balss intonācija, ķermeņa valoda, ar kuras palīdzību cilvēks nodod informāciju;
• kanālu izvēle un informācijas nodošana, kas ir ļoti būtiska, jo organizatoriskajai struktūrai ir jānosaka informācijas kanāls, pa kuru tā pārvietosies, lai no tās būtu maksimāli efektīvs rezultāts, populārākie informācijas kanāli ir vārdi un darbība;
• informācijas dekodēšana, kas nozīmē iedziļināties informācijas saturā un uztvert iespējamo „apslēpto” jeb domu līmeni, ne tikai „acīmredzamo” jeb teiktos vārdus. Bieži notiek informācijas sagrozīšana, kura rodas šķēršļu dēļ informācijas nodošanas gaitā.2
Menedžeriem ir jābūt zinošiem un jāuztver visas komunikācijas formas (starppersonu), kuras iedalās:
verbālā jeb mutiskā komunikācija paredz mutiski izteiktas informācijas, kas var būt sarunas aci pret aci, telefonu sarunas, grupu diskusijas.
…
