„Cilvēki visos laikos ir sazinājušies savā starpā. Mēs sazināmies ar simboliskām zīmēm: valodu, attēliem, žestiem, tekstiem, kodiem, tiešiem un netiešiem, uzkrītošiem un neuzkrītošiem sajūtu signāliem. Mēs spējam komunicēt vienkārši, abstrakti, saprotami un arī nesaprotami.” 1 Ik dienu mēs nonākam tūkstošiem mijiedarbībās, komunicējot un mācoties komunicēt. Ir jāsaprot, ka komunikācija- tā ir stratēģija. No tā, kā mēs mācāmies veidot un pielietot stratēģijas, ir atkarīgas mūsu veiksmes un neveiksmes.2 Katram no mums ir savi priekšstati, savas teorijas par komunikāciju. Teoriju pārzināšana spēj dot impulsu tam ,kā labāk komunicēt.
Dzīve būtu ideāla, ja būtu tikai viena teorija, kas spētu izskaidrot visus komunikācijas procesus. Bet teoriju ir daudz un katra no tām ir izskaidrojama savādāk, turklāt-dažādos variantos. Nav teorijas, kura nebūtu kāda vaina, zinātnieki cītīgi strādā pie teoriju izzināšanas. Teorijai ir jābūt pielietojamai-tā nevar būt tikai zinātnieka sapnis.3
McQuail (1987) izdala 4 teoriju veidus: sociālo zinātņu ( izvirzītas, atbalstītas,maināmas un pilnveidojamas-lielākoties dažādās universitātēs), normatīvās( uzlabotas, izvirzot veidus, kā uzlabot cilvēku komunikāciju), darbības ( tiek vēl pētītas) un sabiedriskās nozīmes ( visefektīvākā metode).Teorija – sistemātisks un ticams apjoms, kas izskaidro vērā ņemamu konstrukciju un mainīgo lielumu fenomenu. Laba teorija spēj virzīt papildus pieņēmumus, vērojumus, izskaidrojumus un paredzējumus. 4 Teorija nesaskan ar hipotēzi. Hipotēze-nedalāms apgalvojums, uz kuru atbildot, var noliegt vai atbalstīt teoriju, ko nevar izteikt tikai ar vienas hipotēzes palīdzību. Teorijas un hipotēzes mijiedarbojas savā starpā.
…
