Cieņa pret intelektuālo īpašumu kā ētikas princips radies pateicoties mūsdienu augsti attīstītajām tehnoloģijām, bieži vien nekontrolējamām pavairošanas un lietošanas iespējām, ko iedrošina it kā nevienam nepiederošā kibertelpa.
Intelektuālais īpašums ir īpašs ar juteklisku netveramību. Tas ir aizsargājams sakarā ar tirgus paplašināšanos un tiražēšanas iespējām. Gandrīz jeb kurš intelektuāls īpašums var tiks pārvērsts par preci un lietots kā komercprodukts.
Intelektuālo īpašumu aizsargā autortiesību likums: „Autortiesības pieder autoram, tik līdz darbs ir radīts, neatkarīgi no tā vai darbs ir pabeigts.” Par autortiesību ievērošanu Latvijā atbild autoratlīdzības uzraudzības un kontroles institūts. „Kopš 18. gs. Eiropā īpašuma tiesības atzītas par dabiskām cilvēka tiesībām blakus brīvībai un dzīvībai.”
Bieži vien paviršu attieksmi pret otra cilvēka intelektuālo īpašumu skaidro ar līdzekļu trūkumu, kas liedz iespēju godprātīgi iegādāties dārgas programmas vai ierakstus. Par piemēru varu minēt mūzikas izpildītāju albūmus un Holivudas filmas, kas veikalā maksā lielu naudu (mūzikas albūmi 10-15 Ls, filmas līdz 10 Ls), internetā var nelikumīgi novilkt bez maksas. Tomēr šīs nelegālās kopijas deformē tirgu un vērtību pasauli it kā attaisnojot pretlikumīgu cita īpašumu piesavināšanos. „Cita radītā informācija ir tik pat neaizskarama un cieņas vērta kā jebkurš cits privātīpašums.”
…