Sociālā dienesta redzeslokā ir nonācis klients darbspējīgā vecumā, kurš ir ilgstošs bezdarbnieks. Klients nav motivēts meklēt darbu, uzskata, ka Latvijā nevar nopelnīt un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Ir naidīgi noskaņots pret darbiniekiem, kuri mudina klientu meklēt darbu.
Klients ir vienaldzīgs attiecībā pret savu dzīvi. Kopumā uzskata, ka “viss ir slikti”., darba devēji cienīgu algu nemaksā, mācīties jau ir par vēlu un nav tam motivācijas. Saka, ka par 300 eiro nevēlas strādāt, katru rītu celties uz darbu. Tas neesot tā vērts. Kliedz, ka visi turīgi cilvēki ir zagļi.
1. Klientam nav motivācijas darboties.
2. Klients nezina iespējas- trūkst informācijas kur var iet strādāt vai mācīties. Sociālā darbiniece runā lēnām un mierīgi uzsverot klienta pienākumus, nevis tikai tiesības. Darbiniece noskaidro iemeslus kādēļ klients nevēlas strādāt. Klientam jautā par viņa iepriekšējo pieredzi- jautā kas viņu interesē, kas viņam padodas, kādas ir viņa stiprās puses, kutas būtu vērts attīstīt. Izsaka klientam kādu komplimentu, kas attīstīs klienta vēlmi darboties un motivēs viņu domāt par savām stiprajām pusēm.
Sociālā darbiniece klientu iedrošina- “Tev ļoti padodas remontēt mašīnas, šobrīd nāk ziemas sezona un es esmu pārliecināta, ka daudziem būtu nepieciešamas jūsu prasmes izvēloties atbilstošas riepas utml.!” Tādā veidā klients nomierinās, saprot, ka kādam viņa pieredze un prasme tiešām ir ļoti nepieciešama un klients kopā ar darbinieces palīdzību meklē automehāniķa vakances.
…