Konkurējošā elitisma demokrātija un plurālisms. Deliberatīvā demokrātija

Maksis Vēbers (Max Weber) aprakstīja demokrātijas modeli, kas pēc viņa domām ir neizbēgams. Parlamentāru demokrātiju Vēbers uzskatīja par vitālu un deva tam šādus argumentus - parlaments uztur atvērtības pakāpi valdībā, ka parlaments ir arēna, kur ar debašu un diskusiju palīdzību ir iespējams izvērtēt potenciālos līderus, kā arī parlamentā lēmumi tiek mazākā mērā pieņemti, vadoties pēc nostiprinātiem mehānismiem, bet gan, uzklausot konfliktējošās puses un rodot kompromisu. Masu balsstiesības pamatīgi pārveidoja politiskās dzīves dinamiku, novietojot partiju politisko notikumu centrā. Balsstiesīgo iedzīvotāju skaita nozīmīga paplašina deviņpadsmitā gadsimta beigās, divdesmitā gadsimta sākumā, mainīja politiķu mērķauditoriju, politiku, un iedzīvotāji tika klasificēti nevis kā balsstiesīgie un nebalsstiesīgie, bet gan kā politiski aktīvie un pasīvie. Šis dalījums ietekmēja sabiedriskās lietas, jo pastāvēja sabiedrisko spēku plurālisms. Partijas veidoja mehānismus, kā piesaistīt sev sekotājus un iegūt pēc iespējas vairāk balsu, rezultātā, šie mehānismi kļuva par birokrātiju.1
Modernās politiskās partijas pastiprināja vadīšanas svarīgumu. Attiecībā uz to, kāpēc vairākums balsstiesīgo iedzīvotāju ir pasīvi, Vēbers uzskatīja, ka vēlētāji nav spējīgi izvēlēties starp iespējamiem politikas scenārijiem, bet ir tikai spējīgi izvēlēties starp iespējamajiem politiskajiem līderiem. Tādejādi, viņš uztver demokrātiju kā pārbaudīšanas vietu potenciāliem līderiem.…