Konkurence ir tirgus ekonomikas neatņemama sastāvdaļa, kas ietekmē firmas rīcību tirgū. Tā ir ekonomiskās rīcības motivācijas nozīmīgs elements.
Mikroekonomikas teorijā izdala četrus konkurences veidus ( tirgus struktūras):
pilnīga konkurence;
monopolkonkurence;
monopols un monopsons;
oligopols un oligopsons.
Konkurences klasifikāciju nosaka sekojoši kritēriji:
firmas iespējas ietekmēt tirgu (kopējo apjomu un cenas);
firmu skaits, kas darbojas konkrētā tirgū;
produkcijas atšķirības pakāpe;
nosacījumi iekļūšanai tirgū;
iespējas saņemt informāciju par tirgu.
Pilnīgā konkurence raksturojas ar to, ka tirgū darbojas liels skaits pircēju un pārdevēju un neviens no viņiem nevar būtiski ietekmēt tirgu. Pilnīga konkurence ir abstrakts tirgus modelis, kurš sastopams praksē ļoti reti. Šodien pilnīgas konkurences pazīmes novērojamas vienveidīgu preču biržās. Piemēram, graudu biržā. Fermeris, kurš ražo graudus un piedāvā tos biržā nekādi nevar ietekmēt cenas. Viņš ir spiests pieņemt tādas cenas, kādas pastāv biržā. Fermerim atliek pieņemt lēmumu – ražot un pārdot produktu par esošajām tirgus cenām vai pārtraukt ražošanu. Taču arī pārtraukšanas gadījumā kopējais piedāvājums izmainīsies tik mazā mērā, ka tirgus cenas tas neietekmēs.
Tieši šinī apstāklī arī slēpjas konkurences noderīgums. Ja ražotājs nevar ietekmēt cenu, tad peļņas palielināšanas nolūkos viņam jācenšas samazināt izmaksas. Tas stimulē jaunu tehnoloģiju pielietošanu, jauninājumu ieviešanu organizācijā un pārvaldē, centienus meklēt optimālu ražošanas apjomu, lai minimizētu ražošanas izmaksas.…
