Ekmaņa spirāle - straumes virziena un ātruma mērītājs (1902. g.)
Okeāna straume – horizontālā ūdens masu pārvietošanās lielā attālumā ar noteiktu un relatīvi pastāvīgu ceļu.
„apvelings” un „daunvelings” – ūdens masu kustība uz augšu un leju, kas regulē temperatūru, dzīvības attīstību, laikapstākļus. Okeanoloģijā termins apvelings nozīmē okeāna dziļūdens pacelšanos līdz virsmai. Dažādu iemeslu dēļ (vēju, temperatūru, blīvuma izmaiņu u.c.) virsūdens aizplūst, bet tā vietu parasti ieņem daudz aukstāks dziļūdens. Parasti apvelinga zonas atrodas kontinentu rietumu pusē, visvairāk to ir tropu joslā. Jūrā apvelings izsauc strauju (aktīvu, vētrainu) dzīvības attīstību, bet piekrastē jūtami ietekmē laikapstākļus.
Viļņošanās - viens no okeānā sastopamajiem ūdens masu kustības veidiem, kur visas viļņu kustības ir ūdens masu deformācija ārējo spēku ietekmē. Izraisītais spēks var būt: 1)vienreizējs, 2)pastāvīgi darbojošs 3)periodisks.
Vilnis – ūdens svārstības, ko raksturo augstums, garums, ātrums, izcelsme un novietojums.
Torosi – daudzslānu ledus krāvumi, kas veidojas okeānu un jūru atklātos rajonos, kad ledus daudzkārt tiek salauzts.
Aisbergs - atdalījusies no dreifējošā ledus vai šelfa ledāja daļa ar augstumu vairāk par 5 m vjl. Tie var būt arī uz sēkļa uzsēdušies ledus blāķi, kas atšķēlušies no ledāja.
Pakledus - ledus, kurš noturējies vairāk par 2 gadiem ar biezumu >3 m , atsāļojies ir ar zilganu nokrāsu ledus salu dreifs - milzīgas šelfa ledāja atlūzas Ziemeļu Ledus okeānā ar viļņotu virsmu. Garums var sasniegt 50
un vairāk km, augstums 5-10 m v.j.l.
…