Konspekts par G.Espinga-Andersena darbu "The Three Worlds of Welfare Capitalism"

Labklājības valsts režīma cēloņi:
Nāciju pārstāvji ir līdzīgi attiecībā uz visu, izņemot darba grupas mobilizācijas mainīgo lielumu.
• trīs faktori: (a) klases mobilizācija, (b) klases politiskās koalīcijas struktūras un (c) režīma vēsturiskā mantojuma institucionalizācija.
• Arodbiedrību un partijas attīstība: izšķiroši ietekmēs politiskās prasības.
• Izšķiroša ir klases koalīcijas struktūra.
• Vidējās klases lojalitātes institucionalizācija.
3 ideāltipi stratifikācijai un sociālajai solidaritātei:
Stratifikācija liberālā sociālajā politikā - Atceļ ģildes, monopolus centrālās monarhijas absolūtismu. Nosacījumu, lai iesaistītos – brīvība, vienādas iespējas, veselīga konkurētspēja. Tā ir kā pretošanās valsts noteikumiem, darbībā. Bieži tiek saistīta ar pasivitāti rūpēs par sociālo politiku – mīts. Valstij nav pamatota iemesla iejaukties stratifikācijā, to var darīt tikai tirgus. Sociālā apdrošināšana pati radīs noslāņošanos, jo visiem nav pieejama.
Iznākumā sadala 3 grupās:
1) Apakšējā grupa - atkarīga no stigmatizācijas atvieglojumiem
2) Vidējā grupa – sociālās apdrošināšanas klienti
3) Priviliģēta grupa, kura spēj izcelt tās galveno labklājību no tirgus.
Statifikācija sociālistiskajā sociālajā politikā - Jautā – kā konstruēt vienotību, kuru ilgtermiņā kolektīvā mobilizācija varētu attīstīt.
Patiesajā labklājības pasaulē drīzāk tiek izmantotas hibrīdas formas.
…