20-21 gs medicīniskās psiholoģijas veidošanās
Atklāta 20 gadsimta sākumā veģetatīvās nervu sistēmas doktrīna un tās īpatnības tika papildinātas ar mediatoru atklāšanu, tika noskaidrotas veģetatīvās nervu sistēmas galveno komponentu - simpātiskās jeb adrenerģiskās un parasimpātiskās jeb holīnerģiskās - attiecības. Saistībā ar tā laika endokrinoloģijas attīstību parādījās konstitucionāli endokrīno tipu doktrīna. Šīs problēmas izpēte noveda pie autonomās nervu sistēmas un diencefālijas reģiona centrālās regulēšanas pozīcijas noteikšanas. Materiāla uzkrāšana par subkortikālo veidojumu funkcijām ir atļauta I.P. Pavlovs, pamatojoties uz L.A. Orbeli, lai formulētu nostāju par subkortikālā reģiona tonizējošo ietekmi uz smadzeņu garozu. Būtisks brīdis medicīnas psiholoģijas attīstībā bija eksperimentālās psiholoģijas laboratoriju parādīšanās klīniskajās neiropsihiatriskajās iestādēs. Būtisks medicīniskās psiholoģijas attīstības avots ir bērnu psihiatrija un medicīniskā pedagoģija (Heller, Stromayer, Homburger, Zilhen, Binet, Wallon). Bērnu psihiatrija profesoru darbos A.S. Gribojedovs, V.P. Kaščenko, G.E. Sukhareva, T.P. Simsons, N. I. Ozeretskis. S.S. Mnuhina, G.B. Abramovičs ir ievērojami bagātinājis ne tikai vispārējo psihiatriju, bet arī medicīnas psiholoģiju. Psihologu darbs ārstniecības iestādēs, pieredze psihologu līdzdalībā traucētu smadzeņu funkciju atjaunošanā ievainotajiem Lielā Tēvijas kara laikā un pēc tā (B. G. Ananjevs, E. S. Beins, A. V. Zaporožets, B. V. Zeigarniks, V. M. Kogans , MS Ļebedinskis, AN Ļeontjevs, A. R. Lurija, V. N. Myasiščevs, AV Jarmoļenko u.c.) ļāva izcelt vairākas medicīniskās psiholoģijas problēmas.
…
