30. Konstitūciju (K) veidi.
K att-bu noteica: 1) analītiskas demokrātijas t-kā kārtība – V ievieš amatpers. Amatu ieņemšanas mehānismu, termiņus, kvorums, vēlēšanas u.c. 2) dabisko tie-bu koncepcija – atzīst par neapstrīdamu tie-bas uz dzīvību, brīvību un īp. Constitution – latīņu val. – nolikums, priekšraksts, notikums, norma. 1861 g. A.Kronvaldis ieviesa jēdzienu “Satversme”. Ar K saprot vienu vai vairākus TA, kas nosaka V uzbūves pamatprinc. un kam ir nac. t-bu sist-mai piemītošs augstākais jur. spēks. Par K min. var uzskatīt: cilv. un pilsoņa t-bas; tautas suverēnās t-bas; V varas dalīšana; parlaments un valdība; neatkarīgas tiesas pastāvēšana. K satura virzieni jeb regulēšanas bloki: 1) cilv. un pilsoņa t-bu un brīvību konstituc. regulējums. Cilvēkt-bu nekad nevar būt par daudz. 2) Konstituc-lais attiecību regulējums, kas izriet no fakta, ka V vara pieder tautai. Tautas vara eksistē kā nedalāma, neatsavināma un neierobežota vara. Tauta pats svarīgākais K subjekts. 3) V organiz. pamatu regulējums, kas ietver V nosauk., V formu (repub.), darbības princ. 4) likumd. un izpildvaras un tiesu varas konstituc-lais regulējums. Apjoma ziņā plašākais bloks visu K saturā. Par mažoritārām un proporcionālām vēlēšanu sist. (Latv. ir proporcionāla). 5) par pašvaldībām. K saturā ietverti pašv. un vietējo kopienu t-kā regulējuma pamati. 6) K saturā jaunums ir politisko partiju un arodbiedrību reglamentācija. Hesse piedāvā 3 K f-jas: - likumd.; - izpildes; -tiesu f-jas. K forma - TN ārējā izpausme, kas izteic sevi t-bu avotos. K. no t-bu viedokļa formas iedalās: mono K (viens norm akts), poli K (daudz) sastāv no vairākiem t-bu aktiem. K struktūra – ir tās normu izklāsta veids un secība. K. iekšējā uzbūve - 5 daļas: preambula, konstitucionālo normu pamat daļa, pārejas noteik., grozījumi, pielikumi.
K var klasificēt:
1) pēc noformēšanas veida - rakstītas vai nerakstītas (pēc V gribas). Sākot ar 18.gs. K galvenokārt bija rakstīti dok., jo izslēdz patvaļīgu pieeju vai tiešu sagrozīšanu. Nerakstītā veidā pastāv GB.
2) pēc grozīj. izdarīšanas kārtības - cietās, lokanās un kombinētās. Lokanās K var mainīt tādā pašā kārtībā kā maina lik. Lai veiktu izmaiņas cietajās K, nepieciešami speciāli nosacījumi (tautas nobalsošana, referendums, deputātu kvorums). Kombinētās K pantus var grozīt parastā kārtībā (saņemot absolūtu deputātu balsu vairākumu).
3) pēc V politiskā režīma - demokrātiskās, autoritatīvās, totalitārās;
4) pēc V pārvaldes formas - monarhiskās, parlamentārās, prezidentālās;
5) pēc V uzbūves formas - federālās un unitārās;
6) pēc dok. skaita - īsās vai garās (no viena vai vairākiem dok. preambulas esamība vai neesamība; iedalīta nod., vienlaidus teksts; izmaiņas ir kā atsevišķa K daļa, izmaiņas ietvertas K);
7) pēc pieņemšanas laika - vecās vai jaunās (līdz 1945.g.- vecās);
8) Rietumeiropas (īsa reglamentācija, lakonisks teksts, detalizēts apraksts), angloamerikāņu (īsa un vispārīga), trešās pasaules valstu (pārņemtas), revolucionārās jeb mīta K (utopisma ideja, vēlamais tiek uzdots par esošo un reāli nedarbojas). Vēl K iedalās materiālās (pastāv visās V), formālās, faktiskās, fiktīvās (autoritāros un totalitāros režīmos).
K pieņemšanas mehānismi:
1) K pieņem satversmes sapulce (Latv.) tauta ievē īašu institūc. Kurai piemīt mērķis izveidot V K. Tas ir vecākais K pieņemšanas veids. Tautas nobalsošana pats demokr-kais K. Pieņemšanas variants, bet ar negatīvām iezīmēm pilsonis nevar izteikt par kādu konkrētu K. pantu, jo balso par vai pret.
…
