Konstitucionālo tiesību jēdzienam ir 3 izpratnes veidi - konstitucionālās tiesības kā:
1)tiesību nozare;
2)zinātne;
3)mācību disciplīna.
1) Konstitucionālās tiesības kā tiesību nozare regulē:
a)indivīda, pilsoņa un visas sabiedrības dzīves tiesiskos pamatus no vienas puses, un
b)valsts uzbūves un darbības tiesiskos pamatus no otras puses,
kā arī abu šo pušu savstarpējās attiecības.
Konstitucionālo tiesību reglamentācijas priekšmets ir:
1)personas tiesiskā statusa pamati;
2)sabiedrības un valsts iekārtas pamati;
3)valsts forma;
4)likumdošanas, izpildu un tiesu varas organizācija un darbība;
5)valsts pārvaldes un pašvaldību pamati.
2) Konstitucionālās tiesības kā zinātne ir dažādu uzskatu, mācību un teoriju kopums, kas izklāstīti rakstos, grāmatās u.tml. Tā veic konstitucionālo principu, normu, institūtu, pastāvošo uzskatu un teoriju izpēti. Izpētes rezultātā rodas konkrēti secinājumi, jauni jēdzieni, kategorijas, definīcijas u.t.t.
Latvijā lielākie sasniegumi konstitucionālo tiesību kā zinātnes jomā vērojami 20. gadsimta 20. – 30. gados. Ievērojamu ieguldījumu šajā jomā veicis Kārlis Dišlers, sarakstot tādus darbus kā:
“Ievads Latvijas valsts tiesību zinātnē”;
“Demokrātiskas valsts tiesību pamati”,
“Demokrātiskas valsts pārvalde” u.c.
Pazīstami arī tādi autori kā Lotārs Šulcs, Miķelis Valters, Mucenieks, bet mūsdienās - I. Krastiņš, J. Bojārs.
3) Konstitucionālās tiesības kā mācību disciplīna – tiek pasniegta dažādu valstu augstskolās kā studiju kurss, kura mērķis ir iepazīstināt studentus ar konstitucionālo tiesību būtību, principiem, tiesisko normu sistēmu gan savā valstī, gan ārvalstīs.
2. Konstitucionālo tiesību avoti un to struktūra.
Tiesību avots ir forma, kurā norma ir ietverta. Tas ir normatīvs akts, ko izdod kompetenta valsts iestāde vai ko pieņēmusi tauta referendumā.
Pastāv objektīvie un juridiskie avoti. Taču konstitucionālo tiesību sakarā ir jārunā konkrēti par juridiskajiem avotiem, un tie ir:
1)konstitūcijas un konstitucionālie likumi;
2)organizatoriskie likumi jeb likumi, kas papildina konstitūcijas (“Par tiesu varu”; “Saeimas vēlēšanu likums” u.c.);
3)parastie likumi;
4)konstitucionālās uzraudzības institūciju akti (piemēram, Satversmes tiesas nolēmumi);
5)izpildvaras normatīvie akti;
6)pašvaldību normatīvie akti;
7)iekšējie valsts līgumi;
8)tiesu precedenti un konstitucionālās paražas.
Latvijas Republikas konstitucionālie tiesību avoti ir:
1)Satversme;
2)Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru Kabineta noteikumi;
3)Satversmes tiesas akti;
4)pašvaldību saistošie noteikumi;
5)Centrālās vēlēšanu komisijas instrukcijas;
6)starptautiskie līgumi.
Kas attiecas uz starptautiskajiem līgumiem, tad 1994. gada 13. janvāra likuma “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” 13. pantā noteikts, ka, ja starptautiskajā līgumā paredzēti citādi noteikumi nekā LR likumdošanas aktos, tiek piemēroti starptautiskā līguma noteikumi. Līdz ar to starptautiskie līgumi it kā iegūst augstāku spēku, nekā Satversme, kas ir Latvijas Republikas galvenais konstitucionālais avots. Taču Satversmi ir apstiprinājusi Satversmes sapulce, grozījumus tajā var izdarīt tikai Saeima vai tauta referendumā. Arī starptautiskos līgumus apstiprina Saeima. Par šo jautājumu ir daudz diskutēts, taču domājams, ka pareizāk būtu starptautiskos līgumus ierindot aiz Satversmes.
Runājot par konstitucionālo avotu struktūru, kā piemēru var ņemt Satversmi. Tā sastāv no 8 nodaļām: 1) Vispārējie noteikumi (taču to varētu nosaukt arī par preambulu, un tajā ir noformulēti valsts iekārtas pamati); 2) Saeima; 3) Valsts Prezidents; 4) Ministru kabinets; 5) Likumdošana; 6) Tiesas; 7) Valsts kontrole; 8) Cilvēka pamattiesības.
Satversmes struktūrā un saturā ir rūpīgi iestrādāti galvenie modernā konstitucionālisma principi:
1)suverenitāte;
2)tautvaldība;
3)valsts varas dalīšana;
4)tiesiska valsts u.c.
Latvijas parlamentārais režīms strikti ir formulēts kā demokrātisks un republikānisks. Tātad, Satversmes (konstitūcijas) kā konstitucionālo tiesību avota saturu veido tās tiesību normas, kuras ir ietvertas konstitūcijā, t.i., tās, kuras regulē cilvēka, sabiedrības un valsts tiesiskos pamatus.
3. Konstitucionālo tiesību normas, to veidi un īpatnības.
Konstitucionālo tiesību norma ir vispārīga, formāla un oficiāla valsts pavēle, kas nosaka regulējamo personu (fizisko un juridisko) uzvedību un rīcību. Tie ir konkrēti uzvedības noteikumi, kuri jāievēro.
Konstitucionālo tiesību normas regulē:
1)konstitucionālo tiesību pamatus;
2)cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumus;
3)valsts iekārtu;
4)likumdošanas, izpildu varas un tiesu varas sistēmu;
5)vietējās pārvaldes sistēmu.
Tiesību normu klasifikācija ir normu grupēšana pēc to būtiskajām pazīmēm. Turklāt, klasificēt tiesību normas var dažādi – pēc satura, formas, regulēšanas priekšmeta, izdevēja iestādes u.c.
1) Pēc izdevēja iestādes izšķir trīs tiesību normu veidus:
a)likuma normas (Saeima);
b)likumpamatoto aktu normas (MK 81.p.kārtībā izdotie Noteikumi);
c)deleģētās likumdošanas normas (valsts uzdevumā izdod pilnvarotās iestādes).
Šāda tiesību normu klasifikācija ļauj noteikt normu juridisko spēku, parāda to subordināciju, kam ir svarīga nozīme normu kolīzijas gadījumā.
2) Pēc normu spēkā esamības noteiktā teritorijā konstitucionālo tiesību normas iedalās:
a) republikāniskās nozīmes jeb valsts mēroga normas jeb normas, kas darbojas visā valsts teritorijā;
b) vietējās nozīmes jeb šaurāka mēroga darbības normas.
3)Pēc personu loka, uz kurām normas attiecas konstitucionālo tiesību normas iedalās:
a) vispārējās normas - attiecas uz visām personām;
b) speciālās normas - attiecas uz noteiktu personu loku (fizisko vai juridisko).
4) Pēc normās ietverto priekšrakstu satura konstitucionālo tiesību normas iedalās:
a) imperatīvās normas - satur absolūti noteiktu noteikumu, kas izteikts kategoriskā formā;
b) dispozitīvās normas – satur relatīvi noteiktus uzvedības noteikumus, ko regulējamo attiecību subjekti var konkretizēt un precizēt, savstarpēji vienojoties.
5) Pēc tiesību normu nozīmes tiesiskās kārtības nostiprināšanā konstitucionālo tiesību normas iedalās:
a) regulējošās normas;
b) aizsargājošās normas. …
