1.Konstitūcija- pamatlikums, kas nosaka sabiedrības pamatus, valsts formu, varas organizāciju, centrālo insitūciju kompetenci, noteiktas pilsoņu tiesības un brīvības, tiesvedības un vēlēšanu sistēmas principus un pārveidojoši iedarbojas uz tiesību aktu sistēmu, jo tam ir augstākais juridiskais spēks. To pieņem īpašā kārtībā. Latvijas Republikā-Satversme- pieņemta 1922. g. 15. februārī. Pēc tam tajā vairrākārt izdarīt grozījumi. Lielākais no tiem 1998.g. 15.10., kad Satversmi papildināja ar 8. nodaļu ,,Cilvēka pamattiesības”. Termins ,,konstitūcija” cēlies no latīņu valodas vārda constitutio un nozīmē – lēmums, noteikums. Šis vārds bija sastopams SG un SR juristu un filozofu darbos, ar to arī apzīmēja Romas imperatoru izdotus aktus. Konstitūcijas kā valsts pamatlikuma izcelšanās ir saistīta ar buržuāzijas nākšanu pie varas. Tautai nedrīkst tikt ierobežotas tiesības izstrādāt konstitūciju kā valsts uzbūves uzmetuma un plānu tautas centienos pēc laimes. Tautai ir tiesības uzvēlēties sev tīkamu politisko režīmu, taču šai izvēlei ir jābūt brīvai, tā nedrīkst tikt uzspiesta. Satversme-(Satversmes tiesa- neatkarīga tiesu varas institūcija, kas Latvijas Republikas Satversmē un šajā likumā noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu un citu normatīvu aktu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar šo likumu tās kompetnecē nodotās lietās. Konstitūcija- tautas vai valsts pamatlikums, kas var būt rakstīts vai nerakstīts, kurš nofiksē valdīšanas raksturu un formas, nosaka galvenos principus, kuriem ir pakļauta valsts iekšējā dzīve. Konstitūcija var būt ne tikai valstīm, bet arī dažādām starptautiskajām un valsts organizācijām. Angļu konst- likumi, paražas un konst. Vienošanās, kas regulē valsts struktūru un funkciju un piloņu attiecība. Vācu konst- sabiedriskās dzīves tiesiskā kārtība. Konst musdien-tiesību un politisk dokuments.…
