Konstitucionālās tiesības (KT) regulē cilvēka, indivīda, pilsoņa un sabiedrības dzīves tiesiskos pamatus no vienas puses un valsts uzbūves un darbības tiesiskos pamatus no otras puses, kā arī abu šo pušu savstarpējās attiecības. KT ir publisko tiesību pamatnozare, un tās metodi raksturo uz varas imperatīvā pamata dibinātas principiālās nostādnes: obligāti saistošu pienākumu normas, atļaujošās un aizliedzošās normas, kas regulē cilvēka stāvokli sabiedrībā un valstī, sabiedriskās iekārtas pamatus, valsts un pašvaldības institūciju sistēmas organizācijas un darbības pamatus.
KT būtiski ietekmē arī citu tiesību nozaru attīstību un īpatnības. KT iedarbības līdzekļi ir subordinācija, tiesībspējas un rīcībspējas tiesiskā statusa noteikšana.
Jēdziens KT tiek izprasts 3 nozīmēs:
1)noteikta tiesību nozare – juridisko normu kopums;
2)KT kā zinātne – izmantojot dažādas metodes kā rezultātā rodas jaunas kategorijas, jēdzieni, secinājumi;
3)KT kā noteikts mācību kurss, disciplīna.
KT reglamentācijas priekšmets ir tiesību normas, kas regulē cilvēka un sabiedrības no vie
Par KT avotiem var būt visdažādākie normatīvie akti, arī pašvaldību akti. Taču galvenais KT avots ir konstitūcija.
KT avoti iedalās:
1)objektīvie (doktrīnas, teorijas);
2)juridiskie (konstitūcijas, konstitucionālie likumi, likumi, izpildvaras normatīvie akti, pašvaldību normatīvie akti, tradīcijas, paražas.
Juridiskais spēks nosaka vai nu normatīvā akta virsvaldību pār zemāk stāvoša akta normām, vai pakļautību augstākstāvošām normām. Tā izveidojas normatīvo aktu hierarhija, kurā zemākstāvošie akti nedrīkst būt pretrunā ar augstākstāvošiem aktiem. Likuma varas jeb likuma virsvaldības princips paredz pārējo normatīvo aktu atbilstību likumam. Tiesiskā valstī likuma vara ir nesaraujami saistīta ar tā leģitimitāti, kas faktiski izpaužas kā likuma tiesiskums.…
