1.Konstitucionālo tiesību jēdziens un reglamentācijas priekšmets.
K.t. nosaka fizisko personu un sabiedrisko veidojumu vispārīgās tiesības, brīvības, pilnvaras, uzdevumus, pienākumus, f-jas utt. K.t. ir publisko tiesību pamatnozare, kuras metodi raksturo šādas principiālās nostādnes: obligāti saistošo pienākumu normas (atļaujošās un noliedzošās), kas regulē indivīda stāvokli s-bā un valstī un s-bas iekārtas pamatus; valsts un pašavldības sistēmas, tai skaitā – institūciju, organizācijas un darbības pamatus.
K.t.jēdziens ir trijēdājs:
1.Tie-bu grupas nozaru nosaukums valsts publisko tie-bu sistēmās, kurai ir īpašs regulēšanas priekšmets. No 1puses regulē indivīda un sab-bas dzīves tiesiskos pamatus, no 2-valsts uzbūves un darbības tiesisko pamatojumu, kā arī abu šo pušu savstarpējas attiecības. Galvenais avots-konstitūcija, ar augstāko varu, spēku apvienotas normas un principi. Iedarbības līdzekļi ir subordinācijas tiesībspējas un rīcībspējas tiesiskā statusa noteikšana, kas notiek ar principu un institūtu palīdzību. wK.t. subjekti iedalāmi 2veidos: fiziskas pers.(pilsoņi, indivīdi) un sab-kie veidojumi(valsts, partijas, institūcijas) wK.t.avoti iedalās objektīvajos(doktrīnas, teorijas) un jur.avotos(konstitūcija,konst. likumi, NA, tradīcijās un avotos). 2.K.t. kā mācību kurss. 3.K.t. kā zinātne, kuras pētījumu rezultātā rodas jaunas kategorijas, jēdzieni, secinājumi. K.t. zinātne ir uzskatu, priekšstatu un zināšanu sistēma par konstitucionāliem institūtiem, konst.normām, attiecībām, kuras tās regulē, to attīstības likumsakarībām (avoti-zinātnieku darbi, konstitūcija, NA, k.t. normu realizācija)
2.Konstitucionālo tiesību normas, to veidi un īpatnības.
Normu veidi:
Normas-princips, kas jāuztver kā uzvedības pamatnoteikums.
N-kā ideja
N-vispārregulējošas normas, kuru sistēma tiek paredzēta citos likumos.
N-tieši regulējamas n.,kas neparedz precizējumus citos likumos(39.p.)
N-kuras nodibina kādu tiesību institūtu(59.p.)
Normu klasifikācija:
wpēc funkcionālās ievirzes(regulēj. un aizsargāj.)
wpēc iedarbības veida un subjekta (pilnvarojošās, saistoš., aizliedz.)
wpēc sab-ko attiecību reg. rakstura(materiālās un procesuālās)
wpēc darbības laika(pastāvīgas, pagaidu, uzņēmumu)
wpēc teritorijas(vietējas vai valsts nozīmes)
wpēc priekšrakstu rakstura(imperatīvās un dispozīvās)
Konstitucionālo tiesību institūta jēdziens, tā veidi:
1.pamatinstitūti
2.subinstitūti (pakļautības instancijas)
3.I elementu institūcijas (deliģēta likumdošana)
K.t.instit.-radniecīgu tiesību normu grupa
4.Konstitucionālo tiesību zinātne.
Pētījumu rezultātā rodas jaunas kategorijas, jēdzieni, secinājumi. Redzamākie pārstāvji: K.Dišlers, Lēbers, jur.Roberts Akmentiņš, E.Meļķis, Šulcs. K.t.zinātne ir uzskatu, priekšstatu un zināšanu sistēma par konst.institūtiem, konst.normām, attiecībām, kuras tās regulē, to attīstības likumsakarībām (avoti-zinātnieku darbi, konst., NA, k.t. normu realizācija)
5.Konstitucionālo tiesību attiecības, to galvenie subjekti.
Subjekti iedalāmi 2grupās:
1.fiz.personas(indivīdi, pilsoņi, ārzemnieki)
2.sab-bas veidojumi(valsts, institūcijas, partijas)
Konstitūcijai atbilstoša iztulkošana: pamatā princips, ka neviens likums nevar būt pretrunā ar augstākstāv.normu. Ja iztulko, varianti ir 2,bet jāpiemēro tāds, kas nav pretrunā.
6.Konstitucionālo tiesību avoti.
Galvenais juridiskais dokuments-LR Satversme. Zināt tās hierarhiju.
7.Konstitucionālo tiesību vieta un loma citu ties.nozaru sistēmā.
K.t.-tiesību grupas nozaru nosaukums valstu publisko tiesību sistēmā, kurai ir īpašs regulēšanas priekšmets. No 1puses regulē indivīda un s-bas dzīves tiesiskos pamatus, no 2-valsts uzbūves un darbības tiesisko pamatojumu, kā arī abu šo pušu savstarpējas attiecības.
8.Konstitūcijas jēdziens un tā galvenais saturs.
K-normu un principu sistēma, kurai ir piešķirts augst.jur. spēks
K-regulē ties.attiecību pamatus no vienas puses un valsts no otras, kā arī pašas valsts varas organizēšanas un funkcionēšanas svarīgākās puses.
Konstitūcijas jēdzienu lieto dažādās nozīmēs:
wmateriālajā nozīmē-ar term. apzīmē fundamentālos, saistošos konstitucionālos dzīves noteikumus, tās ties.normas, kas regulē reālās cilvēktiesības, valdīšanas formu, valsts simboliku, administr-teritoriālo iedalījumu, varas institūcijas;
wformālā noz.-not.likums, kura teksts ir fiksēts speciālā dok-tā un kura normām piemīt augst.jur.spēks salīdzinājumā ar citiem likumiem (konstitūcija-likumu likums);
wJuridiskā konst.-vienmēr pamatnormu sistēma, kuras uzd.ir regulēt sab-bas attiecības;
wFaktiskā konst.-reāli pastāvošā, noregulētās f-jas, kad maksimāli sakrīt konst.norma un īstenība;
wFiktīvā konst.-reālajā dzīvē neko neregulē un pastāv tikai kā teksts (Kubas Rep.konstitūcija)
wKodificētās konst.-sastāv no 1 konst.akta, kompleksē, regulējot daudzus konst.rakstura jautājumus;
wNekodificētas konst.-veido vairāki akti, nav sakārtoti loģiskās struktūrās, nav pamatprincipu aptveroša principa.
…
