Konstitucionālisma saturs un konstitūcijas funkcijas. Ar to saprot mācību par ko vērtīgu, nākotnē iespējamu, doktrīnu. Princips, ka vēstures gaitā izveidojies noteikts tiesību normu kopums, kas sevī ietver nākotnes principus par valsts pārvaldi un sabiedriskām attiecībām ar to. Tā galvenais saturs ir: teorētiskais (doktrinālais), nepamato galvenos principa pamatus; konkrētisms, kā tā konkrētajā vietā un situācijā darbosies; kustības, ar ieviešanu saistīto problēmu risinājumi. Funkcijas tiek iedalītas: konstituējošās - nostiprinošā funkcija; ierobežojošā - noteikti noteikumi politiskā darbībā; regulējošā - nosaka tiesību pamatu; ideoloģiskā - nosaka galvenās valsts idejas; koordinējošā – politiska stāvokļa saasinājuma gadījuma; nacionālā - pacelt emocijas.
2. Suverenitātes jēdziens un galvenie subjekti. Suverenitātes jēdziens apzīmē teritorijas, nācijas (valsts pilsoņu) un valsts vienotību, un suverenitātei ir gan iekšējais, gan ārējais aspekts. Iekšējā suverenitāte ir saistīta ar valsts varu savā teritorijā, vispirms jau ar valsts iedzīvotāju tiesībām izvēlēties tādu pārvaldes formu, kādu tie uzskata par piemērotāko. Ārējā suverenitāte ir saistīta ar aizsardzību pret intervenci, vienlīdzību starptautiski tiesiskajā aspektā un iespēju īstenot autonomu ārpolitiku. Suverenitātes nodrošināšanai valstis var izmantot dažādus ārējās un drošības politikas risinājumus, taču starptautiskās sistēmas aspektā tos visus var reducēt uz “autonomijas un ietekmes kombināciju”. To, cik lielā mērā valsts spēj nodrošināt suverenitāti, nosaka kā starptautiskā vide, tā arī valsts ģeostratēģiskais stāvoklis, resursi un tās līderu spēja noformulēt valsts nacionālās intereses un optimālo šo interešu aizsardzības stratēģiju intervenci, vienlīdzību starptautiski tiesiskajā aspektā un iespēju īstenot autonomu ārpolitiku.…
