1. KONSTITUCIONĀLĀS TIESĪBAS – TIESĪBU NOZARE UN ZINĀTNE
1.1. KONSTITUCIONĀLO TIESĪBU JĒDZIENS, OBJEKTS UN PRIEKŠMETS.
Konstitucionālo tiesību jēdzienam ir 3 izpratnes veidi - konstitucionālās tiesības kā:
1) tiesību nozare;
2) zinātne;
3) mācību disciplīna.
1) Konstitucionālās tiesības kā tiesību nozare regulē:
a) indivīda, pilsoņa un visas sabiedrības dzīves tiesiskos pamatus no vienas puses, un
b) valsts uzbūves un darbības tiesiskos pamatus no otras puses,
c) kā arī abu šo pušu savstarpējās attiecības.
Konstitucionālo tiesību reglamentācijas priekšmets ir:
1) personas tiesiskā statusa pamati;
2) sabiedrības un valsts iekārtas pamati;
3) valsts forma;
4) likumdošanas, izpildu un tiesu varas organizācija un darbība;
5) valsts pārvaldes un pašvaldību pamati.
Konstitucionālo tiesību subjekti iedalāmi divos veidos:
• fiziskas personas (pilsoņi, indivīdi, velētāji, deputāti);
• sabiedriski veidojumi ( valsts organizācijas, partijas, iestādes)
2) Konstitucionālās tiesības kā zinātne ir dažādu uzskatu, mācību un teoriju kopums, kas izklāstīti rakstos, grāmatās u.tml. Tā veic konstitucionālo principu, normu, institūtu, pastāvošo uzskatu un teoriju izpēti. Izpētes rezultātā rodas konkrēti secinājumi, jauni jēdzieni, kategorijas, definīcijas u.t.t.
Latvijā lielākie sasniegumi konstitucionālo tiesību kā zinātnes jomā vērojami 20. gadsimta 20. – 30. gados. Ievērojamu ieguldījumu šajā jomā veicis Kārlis Dišlers, sarakstot tādus darbus kā: “Ievads Latvijas valsts tiesību zinātnē”; “Demokrātiskas valsts tiesību pamati”; “Demokrātiskas valsts pārvalde” u.c.
Pazīstami arī tādi autori kā Lotārs Šulcs, Miķelis Valters, Mucenieks, bet mūsdienās - I. Krastiņš, J. Bojārs.
3) Konstitucionālās tiesības kā mācību disciplīna – tiek pasniegta dažādu valstu augstskolās kā studiju kurss, kura mērķis ir iepazīstināt studentus ar konstitucionālo tiesību būtību, principiem, tiesisko normu sistēmu gan savā valstī, gan ārvalstīs.
…
