15. Latvijas konstitucionālās iekārtas attīstība pēc 1990. g. 4. maija.
VDK Konstitucionālās aizsardzības daļas vadība uzskatīja, ka Neatkarības deklarācija nav likumīga, jo ir pretrunā ar PSRS konstitūciju un PSRS prezidenta dekrētu, tādējādi tā ir deklarācija, kurai nav nekāda juridiska spēka.19 1989.–1990. gadā konfrontācija starp LPSR AP un Pilsoņu kongresu sāka apdraudēt neatkarības atjaunošanas procesu,20 jo svarīgi tomēr bija praktiski atgūt neatkarību, nevis šajos padomju impērijas sabrukšanas apstākļos meklēt teorētiski vispareizāko juridisko risinājumu. Šā iemesla dēļ par veiksmi un panākumu ir jāuzskata LPSR AP 1990. gada 4. maijā pieņemtā deklarācija „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”21, jo tādējādi tika radīta iespēja virzīties faktiskās neatkarības virzienā. Šai sakarā lielā mērā tieši republikas komunistu elites spēja pārorientēties izšķīra to, ka Augstākā padome varēja kļūt par pārejas laika parlamentu.22 Protams, parlamentārā ceļa pamatā ir apstāklis, ka LPSR AP vēlēšanās 1990. gada 18. martā deputātu vairākums nobalsoja par Neatkarības deklarāciju.23 Pilsoņu kongresam vēsturiski bija lemts palikt kā rezerves variantam. Ja neatkarības atbalstītāju būtu mazākums, tad vienīgais iespējamais ceļš būtu Pilsoņu kongress. Sanākot divas nedēļas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, Pilsoņu kongress 1990. gada 15. maijā varēja vien konstatēt, ka LPSR AP pieņemtais dokuments ir tiesiski korekts un politiski izsvērts un tā pamatnostādnes atbilst arī Pilsoņu kongresa gribai.24 Līdz ar to Pilsoņu kongresam kā neatkarības atjaunotājam zuda jēga, jo uzdevums bija izpildīts un mērķis – Latvijas valsts atjaunošana – sasniegts. Arī Latvijas konstitucionālajā doktrīnā atzīts, ka Augstākās padomes konstitucionālās funkcijas bija ierobežotas, tomēr tā bija kompetenta nodrošināt to, ka tiek pilnībā atjaunots leģitīmais Latvijas valstiskums.
…
