Kādi ir konstitucionālisma pamatprincipi?
Pēc savas būtības konstitucionalisma jēdziens ir apkopojoss juridiski politisks un ideologisks jēdziens un tā aptvertās parādības ir cieši saistītas. Konstitucionālisms ir saistīts ar ideoloģiju, kas balstas uz 3 tezem:
1). Izvirza noteiktu merki;
2). Piedava noteiktu pasakumu kopumu izvirzīta mērķa sasniegšanai;
3). Piedava noteiktus pasākumus, ka saglabat un aizsargat sasniegtos rezultatus.
Sakotnēji, ar konstitucionalismu tika apzimēta valdisanas forma, kur konstitūcija ierobezoja monarha varu, taču musdienas tiek runāts par trim konstitucionalisma aspektiem:
1). Teorētiskas zināšanas, mācības, kas satur idejas un atziņas par konstitūciju, cilvēktiesibam, valsti, tiesībam, tautas suverenitati, demokratiju, varas dalīsanu u.c. Šajā konstitucionālisma aspekta ir iespējams identificēt publiskās varas avotus, merķus, ierobežojumus utt. Tādējādi droši var teikt, ka konstitucionālisms, ka serezgītu sabiedriski politisku un tiesisku paradibu kopums izveido ipasu doktrinu – pasaules konstitucionalismu, kas ir juridiskā pasaules uzskata kodols.
2). Konstitucionalisms ietver arī tadas sociālās, idejiski politiskas kustibas, kuru programma izvirzīts mērkis izveidot konstitucionalu iekārtu.
3). Konstitucionalisms kā institucionala teorija par konkretas valsts konstitucionali tiesisko preksi, varas pilnvaru un darbības konstitucionali tiesisko reglamentaciju valstis, kur reāla, funkcion’ejo’sa konstitūcija aktivi ietekmē cilvēka un sabiedribas dzivi, tiesības, likumdosanu, velēsanu kārtibu un valsts dzivi vispār.
Konstitucionālisma merkis – noteikti centieni panakt, lai sabiedrība tiktu regulēta ar konstitūcijas palīdzibu.
Konstitucionalisma saturs – shematiski to varetu attelot šadi:
1). Konstitucionalisma teorija, principi un idejas;
2). Centieni šo principu un ideju realizacijai;
3). „dzivais” konstitucionalisms, kas tiek realizets valsts dzive.
4. Kādi faktori atrodas konstitūciju rašanās posmā XVII-XIX gs.?
Latvijas valstiskuma un konstitucionalisma vesturiskas attīstības posmus var iedalit šādi:
1). 13. – 19. gs., kad izveidojās pirmie politiskie veidojumi un verojami centieni izveidot valsti, ko nebija iespējams realizet lidz galam, sakarā ar vacu iekarotāju iebrukumiem;
2). 1860.-1890. g. – tautiskās atmodas laikmets, kad sakās jaunlatviešu kustība;
3). 1890.-1914. g. – Jaunās Strāvas darbības laiks;
4). 1905. gada revolūcija;
5). I Pasaules kars – ta rezultāta rodas reali prieksnoteikumi Latvijas valsts izveidei. Tiek izveidota Latvijas Pagaidu Nacionalā padome. Latvijas neatkaribu de fakto atzist Anglija. Tiek izveidota Tautas Padome, kas 1918. g. 18. novembrī nodibina Latvijas valsti;
6). 1920.-1934. g. 15. maijs – parlamentaras demokratijas posms. Satversmes izstrādāšanas un pieņemšanas posms;
7). 1934. g. 15. maijs – 1940. g. – posmu raksturo butiskas konstitucionalas izmaiņas. Faktiski tiek apturēta Satversmes darbība, likumdošanas un izpildu vara koncentrējas vienas personas rokās. Tiek ierobežota partiju un preses brīvība;
8). 1940.-1991. g. – PSRS okupācijas posms;
9). Latvijas Republikas atjaunošanas posms, kas sakarā ar 1990. gada 4. maijā pieņemto deklarāciju par LR neatkarības atjaunošanu.
5.Kas ir konstitūcija (Satversme) tās saturs un forma?
Jēdziens “konstitūcija” sāka lietot jau Romas impērijas laikā un viduslaikos, taču tās nozīme nesakrita ar mūsdienu nozīmi. Tajā laikā par konstitūciju uzskatīja nolēmumu, priekšstatu, noteikumus, normas.
Konstitūcija ir tāda tautas vai valsts tiesību normu un principu sistēma, kurai piešķirts augstākais juridiskais spēks. Konstitūcija regulē tiesisko attiecību pamatus starp cilvēku un sabiedrību no vienas puses un valsts no otras puses, kā arī pašas valsts varas organizēšanas un funkcionēšanas svarīgākās puses. Vispārīgā nozīmē ar konstitūciju saprot vienu vai vairākus tiesību aktus, kas nosaka valsts uzbūves pamatprincipus un, kam nacionālajā tiesību sistēmā pieder augstākais juridiskasi spēks.
Konstitūcija ir tautas vai valsts pamatlikums, kas var būt rakstīts vai nerakstīts, kurš nofiksē valdīšanas raksturu un formas, nosaka galvenos principus, kuriem ir pakļauta valsts iekšējā dzīvē, nosaka valdīšanas organizāciju, regulēšanu, funkciju sadali starp valsts varu realizējošām institūcijām, kā arī attiecības ar pilsoņiem.
Konstitūcija var būt ne tikai valstīm, bet arī dažādām starptautiskajām un valsts organizācijām.
Dažādu valstu konstitūcijas atšķiras gan pēc satura, gan pēc formas. Atšķirīgi ir apjomi, uzbūves ( var būt pat 4 pakāpju konstitūcijas ar daļām, sadāļam, nodāļas un pantiem). Vidēji konstitūjās ir 6-7 tūkst. Vārdu, tomēr Indijā ir 54 tūkst., bet Latvijās aptuveni 2 tūkst. Vārdu, tomēr jāatceras, ka konsttūcijai ir jādod stabilitāti, tādēļ tā nedrīkst būt pārāk sīkumaina.
Konstitūcijas saturs ir atkarīgs no vairākiem faktoriem: 1. no valstī valdošajiem sabiedriski politiskajiem uzskatiem (ideoloģijas); 2. no valsts attīstības pakāpes; 3. no sabiedriskās apziņas līmaņa; 4. no kostitūcijas mērķa;
Jebkurā konstitūcijā ir regulēti 3 jautājumi:
1.valsts uzbūve, institūciju izveidošana un savstarpējās atteicības. (parlamenta, valdības, tiesas izveidošana, to pilnvaras, funkciju nošķiršana, kompetence utt.);
2.pilsoņu tiesības un pienākumi – cilvēktiesības un pienākumi, valsts un pilsoņu attiecības;
3.konstitūcijas grozīšana – ierosināšana, kārtība, spēkā stašanās;
Konstitūcijas forma – tiesību normu ārēja izpausme, kai izteic save tiesību avotos. Konstitūcijas paradas tikai tad, kad tautas griba, politiskas elites vai vienvaldnieka griba iegūst attiecīgu formu. Tiesību forma kategorijas aspektā atrodas tadu jēdziena rindā kā “normatīvs tiesību akts”, “normatīvs līgums”, “precedents” un “paražas”. Visas šīs formas piemīt konstitūcijas ka tiesību kategorijai.
No formas viedokļa konstitūcija iedalās:
Konstitūcijas, kas sastāv no viena akts (monokonstitūcija)
Konstitūcija, kuru ārējā izpausme ir sarežģītāka un sastavoša no vairākiem tiesību avotiem (polikonstitūcija).
Konstitūcijas, kas sastāv no viena akta, sauc par kodificētām kostitūcijām.…
