KT jēdziens un reglamentācijas priekšmets KT regulē cilvēka, indivīda, pilsoņa un sabiedrības dzīves tiesiskos pamatus no vienas puses un valsts uzbūves un darbības tiesiskos pamatus no otras puses, kā arī abu šo pušu savstarpējās attiecības. KT ir publisko tiesību pamatnozare, un tās metodi raksturo uz varas imperatīvā pamata dibinātas principiālās nostādnes: obligāti saistošu pienākumu normas, atļaujošās un aizliedzošās normas, kas regulē cilvēka stāvokli sabiedrībā un valstī, sabiedriskās iekārtas pamatus, valsts un pašvaldības institūciju sistēmas organizācijas un darbības pamatus.
KT iedarbības līdzekļi ir subordinācija, tiesībspējas un rīcībspējas tiesiskā statusa noteikšana.
Jēdziens KT tiek izprasts 3 nozīmēs:
1)noteikta tiesību nozare – juridisko normu kopums;
2)KT kā zinātne – izmantojot dažādas metodes kā rezultātā rodas jaunas kategorijas, jēdzieni, secinājumi;
3)KT kā noteikts mācību kurss, disciplīna.
1)KT reglamentācijas priekšmets ir tiesību normas, kas regulē cilvēka, sabiedrības un valsts dzīves tiesiskos pamatus
2. KT normas, to veidi, īpatnības Izšķir vairākās KT normu grupas:
1) norma – princips. Šajos gadījumos jāuzskata principu kā uzvedības pamatnoteikumi;
2) norma – ideja;
2)vispārregulējošās normas – vispārējās normas, kuru noteiktā kārtībā, sistēma tiek paredzēta citos likumos (piemēram, Satversmes 6.pants);
3) tieši regulējošās normas – KT normas, kas neparedz precizējumus citos likumos. Tās ir normas, kas tieši precizē valsts pamatlikumā kārtību, kādā darbojas sistēma, institūts (piemēram, Satversmes 39.pants);…