Kopējā ārējā un drošības politika, sadarbība tieslietās un iekšlietās

ES Kopējā ārējā un drošības politika (KĀDP) veidojās, atbildot uz 20.gs otrās puses globālajiem un reģionālajiem izaicinājumiem, kā arī izmaiņām ES iekšienē. Jau 1970.gadā tika aizsākta Eiropas Politiskā sadarbība, kas pakāpeniski padziļinājās un transformējās, 90.-to gadu sākumā pārtopot par ES Kopējo ārējo un drošības politiku.
Viens no galvenajiem pavērsiena punktiem kopējas ārējas politikas attīstībā bija Līgums par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgums), kas stājās spēkā 1993.gadā. Parakstot Māstrihtas līgumu, ES dalībvalstis uzņēmās saistības veidot kopēju ārpolitiku, ieņemot vienotu nostāju attiecībās ar trešajām valstīm un starptautiskajām organizācijām. Kopējās ārpolitikas izveidošanas mērķis bija nostiprināt ES identitāti starptautiskajā arēnā, kā arī sekmēt ES kopējo vērtību izplatīšanos ārpus tās robežām.
Amsterdamas līgums, kas stājās spēkā 1999.gadā, nostiprināja KĀDP ar lēmumu pieņemšanas procedūrām un instrumentiem. Savukārt, Nicas līgums, kas tika parakstīts 2001.gadā, ietvēra nosacījumus par Eiropas drošības un aizsardzības politikas (EDAP) veidošanu un sniedza jaunas iespējas tālāk attīstīt ES politiku ārlietās, ļaujot ES īstenot krīžu noregulēšanas operācijas.
Šīs politikas mērķi ir sargāt fundamentālās ārpolitikas intereses, jo īpaši Savienības neatkarību, drošību, pamatintereses un nedalāmību. Kā arī izveidot kopēju aizsardzības politiku un arī kopēju aizsardzību, kas nodrošinātu arī miera, demokrātijas, likuma varas un cilvēktiesību nosargāšanu. Vēl pie mērķiem var pieskaitīt arī starptautisko sadarbību veicināšanu.
…