Šajā daļā galvenais jautājums, ko izvirza Fihte, ir jautājums “Kas esmu es pats, un kāda ir mana sūtība?”. Ja sākotnēji Fihte apgalvo, ka “par manu atziņas daļas patiesību esmu tikpat drošs kā par savu esamību;… jebkurā mirklī esmu gatavs likt ķīlā dzīvību un mantu par savas pārliecības nekļūdīgumu”, tad pirmās grāmatas laikā viņa domu gājiens mainās un Fihte nokļūst pretrunā. Priekšvārdā Fihte mudina lasītāju neuztvert šo “Es” personu kā autoru, bet gan kā pašu lasītāju, tāpēc turpmāk to lietošu “Es” veidā. “Es” apzinās, ka nekad nevar pastāvēt situācija, kad viens indivīds zina visu, tāpēc “ja es zinu un esmu pārliecināts tikai par to, ko pats esmu atradis, ja patiesi pazīstu tikai to, ko pats esmu pieredzējis, tad es tiešām nevaru sacīt, ka man būtu kaut mazākā nojausma par savu sūtību; zinu tikai to, ka citi apgalvo, ka zina par šo jautājumu; un vienīgais, ko es šajā sakarībā varu droši apgalvot, ir tas, ka par šo priekšmetu esmu dzirdējis tā vai citādi runājam”. Taču nākamā doma ir, ka “kādēļ gan es tādu pašu pārdomu ceļā nevarētu atrast to pašu patiesību, jo neesmu taču zemāks par viņiem?”. Izskan varena apņēmība noskaidrot cilvēka sūtību: “Es gribu zināt! Tikpat droši, kā es apzinos, ka zeme mani izturēs, ja uz tās speršu soli, ka uguns mani sadedzinās, ja tai pārāk tuvošos, - tikpat droši es gribu apzināties, kas es pats esmu un kas es būšu.”
Nākamais, ko definē “Es”, ir lieta – tiek noteikts, ka jebkurai lietai piemīt noteikts pazīmju un īpašību kopums un tāpat ir pazīmes, kas tai noteikt nepiemīt, tāpēc var pilnīgi droši par jebko pateikt, ka tas ir tas vai arī nav, ir pieejama mēraukla, ar ko noteikt un definēt katru lietu: “Viss, kas eksistē, ir viscaur noteikts; tas ir tas, kas tas ir, un nav nekas cits.”
Tiek aplūkota lietu secība un sakarība hronoloģijā gan tiešā, gan apgrieztā kārtībā, secinot, ka neko nedrīkst pieņemt kā pašu par sevi saprotamu un neatkarīgu no pārējā, jo “tas (brīdis) atkal bija atkarīgs no brīža, kas bija pirms tā; bet šis pēdējais savukārt no sava iepriekšējā, – un tā augošā secībā līdz pat bezgalībai”, un “nākamajā brīdi viss būs tā, kā būs; un tam sekojošais brīdis savukārt būs atkarīgs no tā, tāpat kā tas būs atkarīgs no sava iepriekšējā; un tā lejupejošā secībā līdz bezgalībai.” Svarīga atziņa, kas parādās šajās pārdomās, ir tā, ka nedrīkst pieņemt, ka kaut kas varētu rasties no nekā, jo visam ir savas sekas un cēloņi. …
