Šo darbu dēvē par Lielo franču enciklopēdiju, tā kļūst ļoti populāra un piedzīvo neskaitāmus atkārtotus izdevumus. Latvijā apgaismības idejas pauž Domskolas skolotājs J.G. Herders, kurš pirmais pievērš uzmanību latviešu folklorai (1779.gadā viņš publicē tautasdziesmas, tās izraisa interesi Eiropā), G. Merķelis, grāmatā „Latvieši” aicinādams sabiedrību nepalikt vienaldzīgiem, redzot zemnieku beztiesisko stāvokli, kā arī G. F. Stenders, zemnieku izglītošanai uzrakstīdams „Augstas gudrības grāmatu”.
Apgaismības laikmetā par vadošo kļūst Klasicisma stils. Tas atspoguļo sabiedrības tiekšanos pēc vienkāršības, skaidrības un harmonijas, ko vispilnīgāk var īstenot, atgriežoties pie seno grieķu un romiešu (Antīkās kultūras) vērtībām. Atšķirībā no Renesanses, kura smeļas idejas Antīkajā kultūrā, uz tās bāzes radot savu – oriģinālu, spožu un iespaidīgu stilu, Klasicisms nesasniedz tādus augstumus – arhitektūrā tas vairāk kopē atsevišķus grieķu un romiešu celtnēm raksturīgus elementus (Triumfa arka Parīzē, Brandenburgas vārti Berlīnē), glezniecībā attēlo mitoloģiskus sižetus, ietverot tos skaidrā, vienkāršā kompozīcijā (N. Pusēns „Arkādijas gani”). Klasicisma glezniecība atbilst 18. gadsimta intelektuālā cilvēka prasībām – lai saprastu gleznu, jāzina tās sižets, tātad mākslu saprot tikai izglītots, gudrs skatītājs (Ž. L. Davids, „Marata nāve”). Klasicisms noslēdz tā saukto lielo stilu laikmetu. 19.gadsimta sākumā tas zaudē aktualitāti un jauno gadsimtu pārstāv jau vairāki stili.
9. JAUNĀKO LAIKU KULTŪRA
Jaunāko laiku kultūru raksturo virkne dažādu stilu, kas ienāca visās mākslas jomās. Laikmeta mainīgumu un steigu vēl vairāk pastiprināja tehnoloģiju attīstība! Piemēram, modernisms ir jēdziens, kas tiek lietots, lai apzīmētu dažādus jaunus virzienus, tendences un strāvojumus pasaules mākslā, arhitektūrā, mūzikā, literatūrā 19. gadsimta nogalē un 20. gadsimta pirmajā pusē, ko vieno tradīcijas (reālisma, naturālisma, romantisma) izaicināšana vai noliegšana, dažādi stila un formas eksperimenti, jaunu stilu attīstīšana, subjektīvisms, individuālisms un nereti arī elitārisms. Par modernismu var runāt kā par virzienu, tendenču un strāvojumu sistēmu vai kopumu, nevis kā par vienu precīzi norobežojamu un definējamu virzienu (kas lielākā vai mazākā mērā iespējams, aplūkojot tādas iepriekšējā laikmeta parādības, piemēram, romantismu, naturālismu un citas); modernisma māksla ir ļoti daudzveidīga. Modernisma aizsākumi meklējami 19. gadsimta Francijā. Par vienu no nozīmīgākajiem modernisma priekštečiem tiek uzskatīts franču dzejnieks Šarls Bodlērs (1821—1867), kas šokēja sava laika lasītājus, savos darbos aplūkojot ar cilvēka seksualitāti saistītas tēmas, koncentrējoties arī uz nāvi, iznīcību, ļauno, noslēpumaino, cilvēkam neizzināmo, pārdabisko u.tml. Bodlērs ir viens no simbolisma literatūras priekštečiem; simbolisms bija otrs modernisma virziens, kas izveidojās 19. gadsimta Francijā. Tas izpaudās literatūrā un glezniecībā (paralēli gan simbolisma glezniecība vai tai tipoloģiski līdzīga māksla attīstījās arī ārpus Francijas — kā piemēru var minēt Prerafaelītu brālību Lielbritānijā). Kā pirmais modernisma virziens (daži gan to uzskata tikai par modernisma priekšteci) izveidojās impresionisms — glezniecība, kas sacēlās pret Francijas akadēmiskās mākslas un reālisma mākslas tradīcijām, attīstot pavisam citu glezniecības tehniku un uzsverot subjektīva skatījuma nozīmīgumu mākslā.
…
