Kanta teorija (pieder pie Deontos ētikas): Kants runā par “gribu” (piemīt katram subjektam), subjekta spējām izšķirties par savu rīcību (vienīgai īstais labais darbs var būt laba griba). Griba darbojas ievērojot subjekta iekšējos principus un struktūru. Laba griba darbojas ievērojot pienākumus. Kanta pieejas īpatnības: morāla rīcība ietver principu vai normu; pareizais princips, ko vispārina (universāls); augstākais morālais princips nav saistīts ar sekām, subjekta būtības noliegšana, saskaņot augstāko morālo principu sevī. Principu nevar vispārināt, ja tas satur pretrunas. Kategorisko imperatīvu raksturo: attieksme pret subjektu kā pret sevi (noslēguma mērķis, nevis līdzekli, lai sasniegtu citu mērķi); pienākumu pildīšana kā mūsu pašu izdoto likumu pildīšana, ievērošana (cilvēks sabiedrībā). Augstākais morālais princips cilvēka būtībā.
Normatīvo teoriju izvērtējums: katra no iepriekš norādītajām ētikas pieejām ir savs veids, savs paveids. Katra no iepriekš aplūkotajām ētikas pieejām atspoguļo morāles problēmas, problemātiku. Deontoloģijas ētika galvenokārt aplūko jautājumus par tiesībām uz vienlīdzību, taisnīgums. Lai arī subjekts spētu paciest netaisnību vai nevienlīdzību (ētiskais relatīvisms), neatkarīgi no tā subjekts šo sajūtu iekšēji izdzīvos. Tieši tāpēc, šīs ētikas pieejas piekritēji balstās uz visiem saistošiem morālu principu, taču šādā gadījumā rodas problēmas nosakot šī principa saturu. Subjekts sagaida, ka sabiedrības izturēšanās un izvērtējumi līdzīgos gadījumos būs vienādi. Teleoloģiskās ētikas piekritēji savukārt aplūko to tā kā izturēšanos par labu visai sabiedrībai.
…