Krāsas impresionisma darbos
Kā mākslas virziens impresionisms sākotnēji tika pilnībā noraidīts, bargi kritizēts un izsmiets. Māksliniekus, kas radījuši šīs gleznas, vienoja vēlme noraidīt iesīkstējušo akadēmisko mākslu. Impresionistus vilināja neatklātais, eksperimenti, kustība un vibrācija, viena mirkļa aizrautība. Lai gan impresionistu pulciņš sākumā neapzīmēja grupas stilistisko ievirzi, savu nosaukumu jaunais glezniecības virziens ieguva no tā pirmās izstādes. Pēc izstādītās Kloda Monē gleznas "Impresija. Saules lēkts" nosaukuma kritiķis Luijs Lerū žurnālā "Šarivari" drosmīgo mākslinieku grupiņu nodēvēja par 'impresionistiem', no kā arī izveidojās glezniecības virziena nosaukums.
Impresionistu un akadēmiskās glezniecības piekritēju atšķirība bija krāsu lietojumā. Studijas dabā lika impresionistiem pievērst uzmanību mainīgajiem gaismas efektiem un atmosfēras noskaņai. Viņi bija atklājuši, ka gaismas un atmosfēras ietekmē ēnas nav brūnganas vai pelēcīgas, bet gan tikpat krāsainas kā attēlojamais objekts pats. Tagad gleznots tika ar tīrām, savstarpēji nejauktām krāsām, gaišuma radīšanai piejaucot klāt balto. Krāsas vairs nejauca uz paletes, bet lika cieši vienu otrai blakus uz audekla, lai tās, raugoties no attāluma, optiski saplūstu, sajauktos un dotu vajadzīgo efektu. Impresionistu krāsu paletei raksturīgas tīras, gaišas krāsas, viņi atteicās no zemes toņiem - dzeltenbrūnās, sarkanbrūnās, brūni zaļās krāsas. Atziņu, ka tā sauktās siltās krāsas - brūnās, dzeltenās, sārtās - cilvēkam liekas tuvākas, bet tā sauktās aukstās - zilās, zaļganās, pelēkās - tālākas, jaunie mākslinieki apzināti sāka izmantot priekšmetu apjomu modelēšanai. Piemēram, gleznojot cilvēka seju, visus izciļņus gleznoja ar siltām, bet iegrimumus ar aukstām krāsām. Tādējādi ar vienāda gaišuma toņiem mākslinieks veidoja gan izgaismotās, gan apēnotās sejas daļas. Un tā gleznojums kļuva nesalīdzināmi gaišāks, košāks nekā tradicionālajā glezniecībā, kur ēnas parasti tika ieklātas ar melnu vai tumši brūnu krāsu.
