Krētas sala bija tilts starp divām civilizācijām – Grieķiju un Ēģipti.
1902. gadā p.m.ē. Angļu arheologs A. Evanss veica izrakumus Krētas salā un atklāja pils drupas.
1450. g. p.m.ē. netālu no esošās Santonīnas (Tēbas) salā notika vulkāna izvirdums, kā rezultātā šī sala uzsprāga, un no viņas palika pāri tikai neliels atols(kā čaumala, pakavveida zemes gabals). Krētas sala tika izpostīta, bet īsti vēl negāja bojā. Bieži vien Krētas salu saista arī ar Atlantīdas problēmu.
1250. g. p.m.ē. Krētas salu iekaroja Ahajieši – Mikēnu iedzīvotāji, 70 gadus vēlāk viņi iekaroja arī Troju.
Ap 1150. g. p.m.ē. sākās jūras tautu – indoeiropiešu uzbrukums. Ap 1120. gadu no ziemeļiem, balkānu pss. Iebruka dorieši, kuri pakļāva Mikēnas. Arhajieši un dorieši bija radniecīgas tautas valodu ziņā.
Krētas kultūra.
Arhitektūrā – slavenā Knosas pils, saukta par Labirintu, bijusi varen iespaidīga jau ar saviem apjomiem. To plānojums bija sarežģīts un haotisks, ka nezinātājam tajā gandrīz neiespējami bijis orientēties. Par balsta elementiem izmantotas 3 m kolonnas, sašaurinātas lejasdaļā. Vēl par seno arhitektu prasmēm liecina ūdens piegādes un kanalizācijas sistēma: iekštelpās bijuši baseini un vannas istabas, kā arī pirmais zināmais ūdens klozets.
Māksla- freskas un apgleznotie bareljefi uz Knosas pils sienām liecina par seno krētiešu pasaules izjūtu, māksliniecisko varēšanu, sniedz informāciju par tā laika ieražām, tradīcijām, sadzīvi.…
