Bronzas laikmetā Krētas salu apdzīvojuši mīnojieši. Tie bija pirmie eiropieši, kuriem bija raksturīgs augsts dzīves līmenis. Ap 2000. g. p.m.ē. sākās straujš urbanizācijas process, auga pilsētas un tika būvētas pilis- Knosas, Mallijas, Faistas u.c. Iznīcinājuši Vidusjūras pirātus, mīnojieši uzbūvēja tirdzniecības floti un sāka aktīvi tirgoties. Attīstījās naudas un maiņas tirdzniecība. Zemkopības un lopkopības produkcija pārsniedza iedzīvotāju vajadzības, tāpēc tika eksportēts vīns, vilna, graudi, olīveļļa u.c. lauksaimniecības produkti. Pilis kļuva par sociālās dzīves centriem. Mīnojiešu valsts priekšgalā atradās valdnieks, kas pildīja zemes pārvaldnieka funkcijas un uzstājās kā dievišķo spēku nesējs. Tika uzskatīts, ka tas, līdzīgi citiem Tuvo Austrumu valdniekiem, atradās tavās attiecībās ar dieviem un kosmosu. Krētas civilizācijai nebija savas literatūras. Lineāro rakstību izmantoja tikai ļoti šaurā piļu grāmatvedībā. Arheoloģiskajos izrakumos netika atrasta neviena epifānija, neviena dzejas rinda, kas būtu veltīta dieviem. Visa reliģiskā un vēsturiskā informācija tika nodota mutiski. No Krētas nāk vairāki mūzikas instrumenti- flauta, trompete u.c.
Krētas arhitektūra neaptvēra tik stingrus arhitektūras kanonus, piemēram, Senās Ēģiptes arhitektūra, taču arī tai bija savas likumsakarības. Piļu centrus veidoja plašs taisnstūrveida pagalms, ap kuru vairākos strāvos izvietojās dažādas telpas un kāpnes. Daudzveidīga bija piļu iekšējā apdare. Telpas apgaismoja īpatnējas ierīces, tā saucamās gaismas akas-šauri pagalmiņi, kas caurauda visus stāvus no augšas līdz apakšai. Krētas pilīm bija raksturīgs augsts sanitārais līmenis. Krētiešu kolonnas bija īpatnējas. Tās paplašinājās nevis uz apakšu, bet pretēji- uz augšu. Celtnes izvietojās kalnu nogāzēs, dabiski un cieši saplūstot ar apkārtējo vidi.
…
