Krievijas notikumi un to iespaids uz stāvokli Eiropā 1917.- 1920.gadā

Kreisi radikālie utopisti – boļševiki 1917. gada oktobrī īstenoja apvērsumu Krievijā. Dažu gadu desmitu laikā bijušās Krievijas impērijas teritorijas lielākajā daļā izveidojās un nostiprinājās galēji ideoloģizēts totalitārs vienpartijas režīms, kas veica neredzēta apjoma represijas pret savas valsts iedzīvotājiem, īstenoja ārkārtīgi plašus sociālos eksperimentus un ārpolitikā apzināti pretstatīja sevi gandrīz visai pārējai pasaulei.
Būtībā nesaskaņas Krievijā sākās jau pēc 1905.gada revolūcijas. Pastāv viedoklis, ka februāra revolūcija mēģināja atrisināt 1905. gadā neatrisinātās problēmas. Nikolajs II izveidoja vēlētu parlamentu, kam tomēr nebija reālas varas, tādēļ vispārējā neuzticība turpināja pieaugt.
1914.gadā Krievija iesaistījās karā pret Vāciju un Austriju, pēc vācu uzbrukuma frontē 1916.gadā krita 1 miljons kareivju. Pēc ilgām nesaskaņām un streikiem 1917.gada 7.martā (pēc jaunā stila) Petrogradā sākas Februāra revolūcija un Nikolajs II atsakās no troņa. Principā, 1917. gada Februāra revolūcija Krievijā, kā arī tajā pašā gadā notikušais Oktobra apvērsums notika, jo pirmais pasaules karš bija atsedzis un saasinājis Krievijā pastāvošās sociālās un ekonomiskās problēmas. Abi notikumi risinājās laikā, kad valsts vara bija kļuvusi vāja un katastrofāli zaudējusi autoritāti tautas acīs.
Taču Februāra revolūcija bija plašu masu stihiska vēršanās pret novecojušo absolūtās monarhijas iekārtu, kad cilvēki vērsās pret pārtikas piegādes pārtraukšanu galvaspilsētā un kurināmā trūkumu. Tauta pie visām savām nebūšanām vainoja caru Nikolaju II. Nemiernieku pusē pārgāja arī Petrogradas garnizons.…