Noziegumu Kriminālistiskā raksturojuma jēdziens,tā struktūra un nozīme.
Par krim. raksturojumu uzskata noteikta nodarījuma veida visraksturīgāko un biežāk sastopamo savstarpēji saistīto pazīmju kopumu, kuras izpaužas nozieguma īstenošanas un slēpšana paņēmienos, tā realizācijas mehānismā un apstākļos, kā arī subjekta – dažiem noziegumiem arī cietušā – īpašībās.
Atsevišķu veidu noziegumu izmeklēšanas metodiku pamatā ir to faktoru un likumsakarību apzināšana, kuras determinē tā vai cita izmeklēšanas darbību kompleksa efektivitāti konkrēta nodarījuma izziņā.
Lielo skaitu, kā arī vēl lielāko deliktu daudzveidību, nav iespējams dot visas iespējamās noziegumu krim. klasifikācijas. Tādēļ tālāk apskatīsim tikai tās, kurām ir vislielākā nozīme. Klasifikācija saistībā ar to veidu – šī klasifikācijas noziegums, kuru izmeklēšanā ir kopīgas īpatnības, vispirms apvieno kategorijās/grupās, bet tad veidos un paveidos, kuriem katram piemīt zināma specifika.
No šī viedokļa jāizdala šādas kategorijas un grupas: noziegumi pret personu – slepkavības un miesas bojājumu nodarīšana, slepkavības klasificē atkarībā no nāves nodarīšanas līdzekļa; no tā, vai upura personība ir ?nav zināma; no slepkavības motīva utt., bet miesas bojājumi no smaguma pakāpes, mantiskie noziegumi, huligānisms, nodarījumi narkokrim. jomā, ugunsgrēki.
Lielu un visai specifiski izmeklējamu noziegumu kategoriju veido nodarījumi dažādās tautsaimniecības sfērās: noziegumi ekonomikā, naudas vērtspapīru viltošana, amatnoziegumi, ekoloģiskie noziegumi, transporta noziegumi
Klasificē divās lielās grupās saistībā ar sākotnējo situāciju: noziegumos, kas notikuši acīm redzamas skaidrības apstākļos un kuru izdarītājs policijai ir neapšaubāmi zināms vienlaicīgi ar nodarījuma fakta apzināšanu, neatklātajos noziegumos, kuros, apzinot nodarījuma faktu, trūkst ziņu par tā subjektu.
Pēdējais klasifikācijas veids ir noziegumu grupējumu saistībā ar to atkārtojumu: atsevišķi izdarīti noziegumi atkārtoti izdarīti noziegumi, sērijveida noziegumi;
Nozieguma krim. raksturojums ir ļoti svarīgs veidojot noziegumu krim. raksturojumu un izstrādājot attiecīgās izmeklēšanas metodikas. Nozieguma krim. raksturojums ir izmantojams ne tikai kā pamats dažādu noziegumu veidu izmeklēšanas metodikas izveidei, bet arī izvērtējot katru konkrēto izmeklējamo nodarījumu un noteiktai situācijai optimāli piemērojot vispārīgos šī veida izmeklēšanas metodikas ieteikumus.
Kriminālistikas taktikas jēdziens, uzdevumi un sistēma.
Ikvienas taktikas uzdevums ir optimizēt attiecīgās darbības mērķa sasniegšanu, respektīvi - nodrošināt, lai visātrāk un ar mazāku spēkaun līdzekļu patēriņu tiktu pārvarēta pretdarbība vai neitralizēta nelabvēlīgo apstākļu ietekme, kas tolčavē ūri vai apgrūtina.
Tātad kriminālistiskās taktikas mērķis ir optimizēt patiesības noskaidrošanu lietā.
Treškārt, jāievēro objektivitātes vai - precīzāk - selektivitātes princips.
Tas nozīmē, ka lietojams tikai tas paņēmiens, kas iedarbosies tikai un vienīgi uz personu, kura patiesi zina noteiktu faktu, ko slēpj no procesa virzītāja, bet pārējos cilvēkos emocijas neizraisīs. Klasiska ilustrācija šādam paņēmienam ir kriminālistikas literatūrā plaši aprakstītais gadījums, kad procesa virzītājs, pratinot bezvēsts pazudušās sievas slepkavībā aizdomās turēto vīru, kabinetā uz palodzes Bolika kurpes, kuras bija līdzīgas viņas pazušanas dienā apautām. Ja vīrs patiešām pazušanas dienā nebūtu redzējis sievu, kā viņš to bija apgalvojis iepriekšējās pratināšanās, kurpes uz viņu iespaidu neatstātu. Turpretim apskatītajā gadījumā yīrs, nodomājis, ka viņa apraktais sievas līķis atrasts, deva patiesu liecību, aprakstot un parādot aprakšanas vietu.Ir ari pretējs piemērs, proti - no šī principa viedokļa absolūti nepieļaujams ir aizdomās turētā fiktīvs atpazīšanas inscinējums nolūkā panākt viņa atzīšanos. Šāda nepieņemama paņēmiena pielietošana nevainīgu vājas gribas cilvēku var novest pie pašaprunas.Jāievēro ari racionalitātes princips. Tas nozīmē, ka jāiesaka un jāizvēlas tas paņēmiens, kas dod iespēju visdrošāk sasniegt vēlamo mērķi ar vismazāko kūka un līdzekļu patēriņu. No šī viedokļa piemēram, nepieņemams ir dažu kriminālistu savulaik plaši reklamētais izmeklēšanas tīklveida plānošanas paņēmiens, kurš sekmīgi tiek lietots, plānojot lielu objektu celtniecību. Šī paņēmiena augstā darbietilpība praksē var novest pie tā, ka plānošanai patērētais teiks tuvinās laikam, kas nepieciešams tieši izmeklēšanai. "'* Kriminālistiskās taktikas tiesiskais pamats ir kriminālprocesa normas, kur ekskluzīvi uzskaitītas visas izmeklēšanā pierādījumu atrašanai un pārbauc ficļaujamās darbības, kā ari reglamentēti vienmēr un visiem obligātie būtisk lō izpildes noteikumi.
Šis normas var iedalīt divās grupās:1. Normas, kas nosaka vispārējos taktisko paņēmiejnĻ izmantošanas JljļlCHHtžL Seitvar minēt kJ'K. 151 'p. (nav pielauiania nopratināšana nakts laikā; ^ējā krimināllietā apsūdzētie jāpratina atsevišķi) un 165 .p. (personas iepriekšēja .nopratināšana, pirms tai uzrāda atpazīšanai citu indivīdu vai priekšmetus). Neviens likums nevar aptvert visu tehnisko līdzekļu un taktisko paņēmienu kopumu, jo, pirmkārt, tāds saraksts būs tikai vakardienas fotogrāfija un, otrkārt, tehnisku iemeslu dēļ arī ļoti apjomīgs; vienlaikus to varētu uzskatīt par Mēģinājumu apturēt zinātnes attīstību un tās sasniegumu ieviešanu un izmantošanu krimināllietu izmeklēšanas praksē. Tāpēc likumdevēji detalizēti nereglamentē visu paņēmienu, apstākļu un pielietojuma kārtību. Diemžēl, ne vienmēr tas tā ir. Neveiksmīgas reglamentācijas piemērs liekas KPK 85.1. pants par skaņu ieraksta izmantošanu, kas, ierobežojot procesa virzītāja iniciatīvu, būtībā noveda pie tā, ka pēc šīs normas pieņemšanas 1967 .gadā izmeklēšanā to sāka izmantot ievērojami retāk nekā agrāk.
Kriminālistiskās taktikas sistēmu veido:
1) tās vispārteorētiskais izklāsts (jēdziens, sistēma utt.);
2) atsevišķu izmeklēšanas darbību taktika, kurā aplūkotas visas [procesa kodeksā reglamentētās darbības: izmeklēšanas apskate,
kratīšana, izņemšana, aizturēšana un arests, uzrādīšana atpazīšanai, •u pārbaude uz vietas, izmeklēšanas eksperimenti, aresta uzlikšana icei, telefonsarunu noklausīšanās; speciālista iesaiste izmeklēšanā noteikšana;
3) meklēšanas taktika;
4) sākotnējo un neatliekamo izmeklēšanas darbību taktika;
5) versiju izvirzīšana un izmeklēšanas plānošana;
6) operatīvās informācijas izmantošana izmeklēšanā. Kriminālistiskās taktikas kā kriminālistikas sastāvdaļas uzdevumi ir:
1) kriminālprocesa dalībpersonu uzvedības likumsakarību izpēte;
2) izmeklēšanas situāciju izveides un patiesības noskaidrošanu apgrūtinošu
rašanās likumsakarību izpēte;
3) uz abu nule norādīto likumsakarību izzināšanas pamata, izmantojot citu
(psiholoģijas, kriminālmeklēšanas utt.) sasniegumus, izstrādāt un ieteikt i jaunus zinātniski pamatotus un efektīvākus, salīdzinot ar lietotajiem, paņēmienus;
4) izmeklēšanas prakse radušos jauno taktisko paņēmienu apzināšana un te pieļaujamības un efektivitātes zinātniska izvērtē;
5) pielietojama taktisko paņēmienu efektivitātes - gan vispār, gan atsevišķai situācijās - izvērtē un attiecīgo ieteikumu izstrāde. …
