1.Kriminālprocesa jēdziens un būtība.
Ir kā tiesību nozare – kriminālprocesuālas tiesības. Ir normu kopums, kas regulē kriminālprocesuālo darbību un tās pamatprincipus, kā arī tiesiskās attiecības, ko rada šīs darbības īstenošana. Tās nosaka arī subjektu tiesības un pienākumus. Tām ir piespiedu raksturs (imperatīvā regulēšanas metode). Uz prettiesisku rīcību – likumpārkāpumiem, noziedzīgiem nodarījumiem – valsts reaģē ar likumā noteiktiem līdzekļiem un metodēm. Tāpēc kriminālprocesu var raksturot kā kārtību kādā valsts institūcijas reaģē uz krimināllikumā paredzētajiem noziedzīgiem nodarījumiem. Kriminālprocess kā jebkurš process vārda tiešajā nozīmē ir attiecīgs laikā periods, kurā izziņas iestādes, tiesa (tiesnesis), prokurors pieņem svarīgus nolēmumus, gatavo krimināllietas materiālus izskatīšanai tiesā. Visa šī darbība ir saistīta ar procesuālo līdzekļu izmantošanu, tostarp procesuālo piespiedu līdzekļu izmantošanu, kas attiecīgā pakāpē ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses. Līdz ar to darbība nedrīkst būt patvaļīga, tā nedrīkst būt haotiska. Tiesību aizsardzības iestāžu un to amatpersonu rīcībai ir jābūt sistemātiskai, pakāpeniskai, darbībām jānorit loģiskā un tiesiski pamatotā secībā. Visa kriminālprocesuālā darbība ir sadalīta posmos jeb, kriminālprocesuālās terminoloģijas vārdiem runājot, kriminālprocesuālajās stadijās. Kriminālprocesuālās stadijas ir viens no procesa dažādiem posmiem, kurus apvieno kopēji uzdevumi un principi. Taču, nezaudējot kopējo vadlīniju, katrai stadijai ir savs uzdevums, savi dalībnieki, savas īpatnējas un specifiskas, tikai noteiktai stadijai atbilstošas metodes uzdevumu realizācijai. Katras stadijas sākuma un beigu momentu raksturo un nosaka attiecīgo procesuālo attiecību realizācija, kas saistīta ar procesuālo dokumentu sastādīšanu. Katru kriminālprocesuālo stadiju raksturo attiecīgi kriminālprocesuālie termiņi. Kriminālprocesuālās stadijas nav tikai mehāniski savienoti posmi, tās veido vienotu sistēmu no savstarpēji saistītām, pakāpeniskā secībā izvietotām stadijām, kurā katras stadijas uzdevums ir sekmēt nākamo un galarezultātā nodrošināt kriminālprocesa mērķa sasniegšanu.
No latīņu valodas crimen – noziegums un precessus – kustība, norise. Šajā nozīmē kriminālprocess ir likumā noteikta izziņas iestāžu, prokuratūras un tiesas (tiesneša) darbība, lai noskaidrotu, brīdinātu, ātri un pilnīgi atklātu NN, noskaidrotu vainīgos un nodrošinātu likumu pareizu piemērošanu, lai katra persona, kas izdarījusi noziegumu, tiktu taisnīgi sodīta, bet neviens nevainīgais netiktu saukts pie kriminālatbildības un notiesāts, kā arī līdz ar šo darbību izveidojušās tiesiskās attiecības starp iestādēm un personām, kas piedalās procesā. Lielākā daļa autoru, skaidrojot kp jēdzienu, akcentē trīs pamatelementus: 1) Stingri likumā noteikta valsts iestāžu, to amatpersonu un procesa dalībnieku darbība, respektīvi, noteiktā kārtībā izveidota darbību sistēma; 2) tiesiskās attiecības, kas veidojas procesuālajā darbībā; 3) obligāta un precīza darbības un uz tās pamata izveidojušos ttiecību reglamentācija. …
