Kristietības dzīves māksla

313.g. Romas imperators Konstantīns Lielais sankcionē kristietības un kristiešu brīvību. Veidojas jauna kultūra, jauna cilvēka izpratne. Tiek izstrādātas dogmas, kas tiek pieņemtas bez racionāla pierādījuma. Pasaules izpratne teorētiska, par augstāko realitāti tiek uzskatīts dievs. Dievs stāv pāri visam, viņš ir absolūtais pirmsākums, dievs ir īstenā esamība. Pasaule ir izzināma, bet dievs nevar kļūt par izziņas objektu, atklāsme un dievišķais noslēpums nav pieejami prāta analītiskai darbībai. Ticība ir svarīgākais cilvēciskās esamības elements.
Kristietības pirmsākumi meklējami antīkajā pasaulē. Būtībā antīkajā pasaulē kristietība sabalsojas ar stoa filosofiju, piemēram, skolotājs runā – skolnieks klausās un paklausa. Kristietībā šī klausīšanās un paklausīšana ir vēl vairāk iestrādāta. Kristietībā valda uzskats, ka patiesība ir rakstos, tie ir jālasa un jāstudē. Kristietība ir vēršanās pret nāvi. Tur tiek runāts par “nāves dzeloni” un īstens kristietis ir tas, kurš izrauj “nāves dzeloni”, nebaidās nāves, jo tā ir tikai pāreja uz citu dimensiju, mūžīgu dzīvi. Kristietis ir cilvēks visā pasaulē, tāpēc var pieņemt citu vārdu; tēva, pilsētas vārdam nav nozīmes. Vārds “Bībele” ir radies no vārda biblion, kas nozīmē grāmatiņa. Antīkajā pasaulē kristieši nereti nodarbojas ar “brutālo duālismu” – miesas un ķermeņa nošķiršanu. Par galveno orgānu tiek uzskatīta sirds. …