Krīzes lēmumu pieņemšanas teorijas

Policy Options.
Pēdējais termiņš bija izvirzīts kā stratēģija. Kenedija pirmā reakcija bija – vispirms noskaidrot un pēc tā nolemt fakta ietvarus.
Kenedijs lika Nacionālas drošības padomei veikt atklātas tikšanas kurās notiktu diskusijas un visi lēmumi būtu zināmi un apspriesti. Konflikta risināšana bija saistīta ar savu un pretinieka darbību apdomāšanu un apspriešanu.
Laika spiediens un alternatīvu meklēšana ir atslēgas elementi krīzes situāciju risināšanā. To Kenedijs saprata no 1914. gada krīzes un kļūdām.

Conclusion.
Pieeja, kas ir aprakstīta šeit cieš no skaidriem ierobežojumiem, kuri vestu pie skaidrības.
Pāris iebildumu varētu pateikt par individuālo stresa modeli, krīzes lēmuma pieņemšanu. Daudz kas ir atkarīgs ne no uzdevuma, bet no cilvēkiem kas risina šo uzdevumu. Optimistiski saprast, ka korelāciju starp vajadzību un spēju izpildīt var pārvarēt izmantojot vienotību.
Valstu līderiem ir jāpieņem lēmums vienam, bet ja izmanto citu valstu, organizāciju palīdzību, tad jārēķinās ar citiem. Taču padomdevēju grupa var būt viegli ievainojama un var izmantot kolektīvu domāšanu. Lai veicinātu vieglāku koordinēšanos ir jāsamazina lēmumu pieņemšanas grupas.
Līderi atšķiras ne tikai ar izpildvaras stilu, bet ar iespējam nodarbināt padomdevēju efektivitāti.
Dažas specifiskas ierobežošanas būtu labi jānoteic. Divas pieredzes nevar uzskatīt par visu krīžu statistiku.
Maldīšanās, nesarēķināšana un citi palaidumi ir krīzes neatņemamas sastāvdaļas.
…