Astotais Krusta karš (1270.)
Neskatoties uz ārkārtīgi bīstamo stāvokli starp kristiešiem turpinājās dažāda veida nesaskaņas. Tikai kaut kādu labumu krustneši guva no musulmaņu un mongolu savstarpējām cīņām. Taču 1260.gadā sultāns Zeifedins Kotus deva mongoliem iznīcinošo triecienu kaujā pie Ain Džalutas un ieguva varu Damaskā un Halebā. Kad pēc Kotusa nonāvēšanas par sultānu kļuva mameluku vadonis Beibars, kristiešu stāvoklis kļuva pavisam bezcerīgs. 1265.gadā viņš ieņēma Cēzareju, Arzufu, Safedu un sakāva armēņus. 1268.gadā viņa rokās nonāca arī Antiohija, kura līdz šim 170 gadus bija piederējusi kristiešiem.
Šajā laikā Ludviķis IX atkal uzņēmās krusta gājienu. Viņa piemēram sekoja arī viņa dēli Filips, Joanns Tristans un Alansonas Pēteris, kā arī grāfs Puatjē, grāfs Artuā, karalis Navarras Tibo, un citi. Bez tam solījumi doties Krusta karā deva arī Anžujas Karls un Anglijas karaļa dēli Henrihs III, Eduards un Edmunds. 1270.gada jūlijā Ludviķis ar kuģi devās ceļā no ostas Egmortā. Tika nolemts Krusta karu sākt ar Tunisas pilsētas iekarošanu, kas būtu izdevīgi Anžujas Karlam, bet ne visai izdevīgi kristiešiem Svētajā zemē. Pie Tunisas starp kristiešiem sākās sērga, nomira Joanns Tristans, pēc tam pāvesta legāts un 1270.gada 25.augustā no slimības mira arī pats Ludviķis IX. Pēc Anžujas Karla ierašanās tika noslēgts miers ar musulmaņiem. Krustneši Āfriku un daļa no viņiem devās uz Sīriju, kur 1271.gadā ieradās arī angļi. Mameluku vadonis Beibars turpināja ņemt virsroku pār kristiešiem, viņš ieņēma dažas pilsētas, bet iekarot Kipru viņam neizdevās. Beigās viņš noslēdza ar kristiešiem pamieru uz 10 gadiem un 10 dienām, un pievērsās cīņai ar mongoliem un armēņiem.
Pāvests Grigorijs X bez kādiem panākumiem centās organizēt jaunu krusta gājienu. Daudzi, tajā skaitā Francijas Filips, Anglijas Eduards, Aragonas Haime un citi, solījās iet uz Svēto zemi, bet neviens no viņiem solījumu nepildīja. 1277.gadā mira Beibrs, un sākās cīņa par viņa mantojumu. Nesaskaņas valdīja arī kristiešu starpā. Praktiski lielākā daļa kristiešu bija zaudējuši ticību iespējai uzvarēt musulmaņus, iepriekšējais reliģiozais pacēlums noplaka un radās citas intereses. Pamazām kristieši zaudēja visus savus iekarojumus Sīrijas krastos. Un arī turpmākie mēģinājumi noorganizēt krusta gājienus tādu vai citādu iemeslu dēļ izgāzās.
…
