1.Kultūras teorijas priekšmets, metodoloģija
Izpratne par kultūru rietumu pasaulē:
1)Kultūra kā abstraktais apzīmējums, kas saistīts ar intelektuālo, garīgo attīstību
2)Kultūra, kas apzīmē sabiedrības stāvokli, kas balstās uz tiesībām, kārtību, izsmalcinātiem uzvedības modeļiem, civilizētība
3)Kultūra kā abstrakta norāde uz dzīves vai eksistences veida īpatnībām, kas raksturīgs kādai cilvēku grupai vai vēsturiskam laika posmam
4)Kultūra kā abstrakts apzīmējums tām formām un modeļiem, kas rodas no mākslinieciskās un intelektuālās darbības
Jēdziens kultūra rodas ap apgaismības laikmetu, taču izpratne par to rodas jau 5.gs. p.m.ē. (sofisti pamanīja cilvēku pasauli blakus dabas pasaulei un pretnostatīja). Eiropas domas apritē iegāja 18.gs. otrajā pusē, kas bija saistīts ar pirmatnējo nozīmi – viss, kas ir uzlabots, kur cilvēks iejaucās. Senajā romā parādās jēdziens „kultūra” , kas attiecas uz kultivētām (cilvēka uzlabotām) lietām.
Apgaismības laikmetā iezīmējas pretstats – kultūra pret dabas lietām. Bieži kultūra un civilizācija tiek lietoti kā sinonīmi. Antīkajā laikmetā „civilizācija” bija kvalitāte, norāde, kas atšķir no barbariem. Apgaismības laikmetā un 19.gs. „civilizācija” tika uztverta kā augstāka cilvēku attīstības pakāpe. Civilizācija tika lietots kā kultūras sinonīms, jēdziens apzīmē attīstības pakāpi, kā augstākā kultūras attīstības stadija, priekšmetojusies kultūra, sastingusi produktos. Mirusi kultūra ir civilizācija, kas sevi ir iekonservējusi kultūras faktos. Mūsdienās mēra izglītības un zinātnes līmeni, urbanizāciju, sociālā stratifikācija, saimnieciskā un politiskā aktivitāte, attieksme pret personu, pēc attiecībām ar citām sabiedrībām. Kultūras funkcija ir galvenokārt nodrošināt integrāciju apkārtējā vidē (dabas, cilvēku – sociālajā). Cilvēkam mijiedarbojoties ar dabu rodas tehnoloģijas, resursu ieguve.…
