Protokols.
Mūsdienu protokola prakse neizveidojās uzreiz, to neradīja atsevišķi politiķi vai valsts darbinieki. Protokols izveidojās tad, kad radās nepieciešamība pēc noteiktu rituālu, ieražu un cita veida nosacījumu ievērošanas. Vēstures gaitā sabiedrība uzkrāja un pieņēma tās normas, kuras atbilda pilnvērtīgu attiecību normām un veicināja kontaktu noregulēšanu un nostiprināšanu. Pagāja ilgs laiks, kamēr izdevās novērst daudzus jo daudzus konfliktus, kas noveda līdz asinsizliešanai, un par normu kļuva attiecības, kuras veidojās uz vispāratzītu protokola normu pamata.
Bez nosauktā pamatdokumenta var atzīmēt arī citus, kuri tai vai citā līmenī nosaka protokola darbību. Jāmin 1963. gada Vīnes Konvencija par konsulsakariem; 1946. gada ANO Konvencija par privilēģijām un imunitātēm; 1928. gada Havanas Konvencija par diplomātisko patvērumu. Uz šo dokumentu pamata, kā arī uz divpusējo vienošanos un pašu valstu likumu pamata tiek veikta to jautājumu regulācija, kuri rodas attiecību procesā starp valstīm.
Tā kā protokola pamatnoteikumi ir vispāratzīti un tos visas valstis ievēro vienādi, protokolu var uzskatīt par starptautisku kategoriju. Protokola atšķirības dažādās valstīs noteic nacionālā specifika, valsts vēsturiskās tradīcijas, ticība un dzīvesveids. Katra valsts var ievērot šīs īpatnības, iekļaujot tās protokolā.
Lai gan starptautiskās pieklājības normas nav obligātas, kā parāda protokola prakse, valstis un valstu pārstāvji cenšas ievērot vispāratzītas normas. Protokola normu ievērošana pati par sevi vēl negarantē panākumu automātisku sasniegšanu, bet protokola ignorēšana noteikti nolems neveiksmei pat vislabākās ieceres.
Nav zaudējis aktualitāti Ž. Kambona teiktais: "Protokola normas mūsdienās liekas mazliet vecmodīgas. Taču tās neievērot ir tikpat muļķīgi kā nenoņemt cepuri, ieejot baznīcā, vai nenoaut apavus, ieejot mošejā. Būtībā ne viss ir tik bezjēdzīgs šajos svinīgajos sīkumos un aizspriedumos."
Tāda veida "sīkumu" darbības sfēra ir ļoti plaša. Tos ievēro augstākstāvošo viesu pieņemšanas un atvadīšanās svinīgā ceremoniāla gaitā. Protokola normas tiek ievērotas, kad noris vizītes, notiek sarunas, paraksta līgumus un nolīgumus, rīko pieņemšanas, notiek sarakste, atzīmē dažādus notikumus (svētki, sēras). Protokola normas nosaka himnas, karoga, valsts ģerboņa etiķetes ievērošanu. Bez tam protokols nosaka valsts pārstāvja uzvedību, normas un etiķeti, viņa ārējo izskatu utt. Var apgalvot, ka protokols regulē gandrīz visu diplomātisko pārstāvju oficiālo un neoficiālo darbību. Būtībā tas ir drošs līdzeklis savu profesionālo funkciju veiksmīgai izpildei, it īpaši oficiālām personām. Visbeidzot, protokols ir svarīgs un ļoti jutīgs instruments, ar kura palīdzību demonstrē starpvalstu un starppersonu attiecību raksturu. Tas liecina, ka protokola normas nav dogma un noteiktos apstākļos tās var tikt mainītas. Jāatceras, ka jebkāda novirzīšanās no starptautiskās aprindās pieņemtajām normām netiks palaista garām nepamanīta. Pienācīga goda neparādīšana valsts pārstāvim var tikt uztverta kā necieņas izrādīšana viņa valstij un tās prestiža graušana. Tomēr, pirms uzsākt atbildes darbību, lietderīgi noskaidrot, vai tā ir bijusi nejaušība, parasta kļūda vai arī tiešām nedraudzīgas attieksmes demonstrācija. Tikai tad, ja sistemātiski tiek ierobežotas tiesības un valsts pārstāvjiem traucē pildīt attiecīgas funkcijas, drīkst izteikt stingru protestu un izvirzīt jautājumu par atbildes pasākumu veikšanu. Gatavība noregulēt incidentu parāda, vai kļūda bija pārpratums vai mērķtiecīgas darbības rezultāts. Ja notiek atkāpšanās no protokola noteikumiem, attiecībām kļūstot mazāk oficiālām, tad tas liecina par centieniem izrādīt īpašu cieņu sarunu biedram. Apliecināt īpašo labvēlību pret viesi var arī, izrādot viņam sevišķu uzmanību un godu, uz kuru viņam pat nebūtu tiesību cerēt. Ne velti senie domātāji teica, ka "ceremoniāls ir draudzības izpausme".
Ārējais izskats.
Ar apģērbu cilvēks parāda respektu kādam īpašam pasākumam vai notikumam, piederību sociālajai klasei un profesionālo statusu. Apģērbs būtībā ir pirmā vizītkarte. Ģērbšanās tradīcijas ietekmē kultūra, reliģijas piederība un arī klimatiskie apstākļi, tāpēc lietišķu cilvēku ģērbšanās stili un kultūra var atšķirties. Tomēr starptautiskajās lietišķajās attiecībās var izdalīt vairākus nozīmīgus principus, kas būtu jāievēro attiecībā uz ģērbšanos.
…
